Ar ilgdzīvošanu ir tā, ka pašā Japānā tā īsti nav viennozīmīga. Pirms kāda laika tā bija Okinava - dienvidu salas, tolaik pastāvēja uzskats, ka okinaviešu veselīgā diēta un slinkošana ir tam pamats, bet šobrīd Okinavai ilgdzīvošanas parametri ir vieni no zemākajiem valstī un Nagano ir pirmā, Kanagawa, kas ir Tokijas daļa, ir trešā. Tokija ir piektā. Ko tas varētu nozīmēt?
Pirmkārt - jā, diēta. Okinavieši piecdesmitajos un sešdesmitajos gados ēda galvenokārt jūras veltes un dārzeņus. Stereotīpiskā cūkgaļa un cukurainie deserti nebija tik viegli pieejama. Šo teoriju apstiprina tas, ka pirms padsmit gadiem Nagano prefektūrā, kur bija vieni no sliktākajiem veselīguma rādītājiem, tika iesākta plaša propaganda pret vārāmā sāls lietošanu un tā aizstāšanu ar etiķi, piemēram.
Otrkārt - Kanagava un Tokija, kuras arī ir Japānas ilgdzīvotāju topā, visvairāk strādā, tātad Okinavas slinkošanai ar to nav nekāda sakara. Toties, sakars ir, atkal, diētai - kā jau bagātajās prefektūrās, diēta ir pilnvērtīga, veselīga un džankfūds ir mazāk populārs nekā citur valstī.
Treškārt - Japānas vismazāk veselīgās un vismazāk dzīvojošās prefektūras visas atrodas ziemeļos un visilgāk dzīvojošās - pārsvarā dienvidos. Turklāt, ir acīmredzama korelācija starp depresijas gadījumiem, vēža slimnieku skaitu un, ir sakars vai nē, sāls lietošanu. Dienvidos un dienvidaustrumos ir daudz saulainu dienu, ir statistiski visstiprākās ģimenes, ilgāka un veselīgāka dzīve, mazāk depresijas gadījumu un labāks uzturs.
Ar darba daudzumu, kurš dienvidaustrumos ir vislielākais tas, acīmredzami, nekādīgi saistīts nav.

Tagad nu, par rukāšanu! Tas ir sarežģīts jautājums, uz kuru arī nav viennozīmīgas atbildes. Teikšu tikai būtisko. 90. gadu sākumā līdz ar masīvo ekonomisko krīzi garā strādāšana bija vienīgais veids kā nopelnīt tikpat, cik varēja nopelnīt treknajos astoņdesmitajos strādājot normāli. Tas ir lielākais faktors, kurš, manuprāt, ietekmēja mūsdienu japāņu garo strādāšanas kultūru. Turklāt, tas darbs nav efektīvs. Daudzi vienkārši šķiro internetu un kad iestājas vakars sāk kaut ko darīt, ka tik viņiem tiktu nauda par ārpuslaika darbu. Otrs faktors ir tīri azīātiskā kultūras īpašība - nav svarīgi vai tavam darbam ir rezultāts, svarīgi ir lai citi redz ka tu ņemies. Tas ir gan Korejā, gan Taivānā, gan daudz kur citur. Japānā ar tās milzīgo ekonomikas ritmu un ārkārtīgi zemo produktivitāti tā ir problēma kuru vietējie saprot un šī tendence arī iet nebūšanā, bet, manuprāt, vēl daudz paies laika kad tas mainīsies. Tieši tāpēc ilgā strādāšana ir savā ziņā izrādīšanās, ka itkā daudz strādā. Nekāds garais darbs, faktiski, nav.
Mūsdienās valdība esot stingrāka un ārpuslaika darbs vairs nav tik traki izplatīts, cik tas bija pat pirms 5 gadiem, bet joprojām ir diezgan slikti. Pirms 5 gadiem 6 vakarā vilcieni bija pustukši. Tagad pilni.

ā, tas man jaunums. likās, japāņi ir efektīvi un produktīvi.