Ar firmas direktoru mums ir kas tāds, ko varētu saukt par mentālo saderību.
Viņš tikai sāk joku, man jau pielec un es vārtos smiedamies. Es tikai sāku runāt un viņš jau skrien pa priekšu atbildēt uz jautājumu, kurš netika uzdots.
Mūsu darba intervijā mēs apsveicinājāmies, apsēdāmies viens otra priekšā un pāris minūtes klusi sēdējām vērodami viens otru. Tad viņš pajautāja kaut ko diezgan specifisku, es atbildēju, tad pastāstīju par to ko daru un viņš tikai teica: "Tev nu gan sūdīga firma. Nāc pie manis.".
Tā viņš ir un tas ir jāsaudzē.