Megumi tādā apsveicošā tonī pateica, ka pēdējā laikā esmu akurātāks un ieejas durvis aizejot vienmēr aizslēdzu.
Pajautāju vai tad agrāk nebiju aizslēdzis.
Pateica, ka vecajās mājās viņa vairākas reizes bija pārnākusi dzīvoklī un atradusi durvis atvērtas. Lai arī man tas ir refleksa līmenī - vienmēr pārbaudīt vai durvis ciet aizejot.

Mazliet padomājot tā izrādījās galvenā pūžļa daļa, bez kuras nebija skaidri daži dīvaini atgadījumi.

Vienreiz Kawasaki pārnācot mājās ienācu dušā un atradu uz grīdas dažus kaunuma matus. Kaunuma mati japāņiem ir diezgan krasi atšķirīgi no tiem, kas ir eiropiešiem, tāpēc manējie tie nekādi nevarēja būt. Arī ciemiņus pie sevis saucis ap to laiku nebiju. Padomāju, ka laikam pa logu vannasistabā ielidoja iekšā. Vienīgais ka nav skaidrs kāpēc kaunuma mati pa gaisu lido tādos daudzumos.

Tad vienu brīdi sapratu ka nevaru atrast apakšbikses. Aizgāju uz veikalu, nopirku. Pēc kāda laika (nu, tā ap gadu), sapratu, ka apakšbikšu atkal trūkst. Toreiz tas jau sāka likties aizdomīgi, bet apakšbikses nopirku atkal, lai arī ar vieglu sirdi uzskatīju, ka esmu kaut kur pazaudējis.

Un vispāri, dzīvoklis atradās pirmajā stāvā, ar to lielo durvjveidīgo logu uz visu sienu, kurš tīri labi kalpoja kā durvis. To es parasti vispāri ciet neslēdzu. Vienmēr bija vaļā.

Un tad, ap to laiku man bija diezgan normāli pārnākt mājās tā ap vieniem vai diviem vakarā un katru vakaru manai mājai priekšā uz asfalta sēdēja sieviete ar vairākiem kaķiem. Nosaucu pie sevis par kaķu beibi un ignorēju. Vienreiz, tiesa, ejot ārā no mājām paskatījos caur durvju skatlogu uz ielu un ieraudzīju durvju priekšā to kaķu beibi. Kādos 8 no rīta. Atvēru durvis, bet kaķu beibe jau skrēja pa šaurumšauro šķirbu starp mājas sienu un kaimiņa žogu. Baigi dīvaini.

Tagad, saliekot to visu kopā man ir samērā skaidrs - kamēr logs bija vaļā kāds (nu, nezinu vai kaķu beibe vai kāds cits), droši vien, ciemojās pie manis dzīvoklī, var būt ka arī dušojās un zaga apakšbikses. Izgāja ārā vienkārši pa ieejas durvīm. Būtībā, japāņu vidū ir stāsti par bezpajumtniekiem, kuri meklē tādus dzīvokļus, ienāk iekšā kamēr neviena nav, nomazgājas dušā, aizņemas kādu apakšveļu, apēd ko nelielu un neko citu neaiztiekot dodas prom. Jā, ēdienu es tolaik īpaši nemenedžēju un ja kas arī bija pazudis, tad pamanīts tas nebūtu.

Labi ja tas bija bezpajumtnieks - vismaz kādam nezinot būšu palīdzējis.
Ja kaķu beibe, tad žēl gan ka japānietes ir tik kautrīgas. Sākumā tīri ārēji viņa man likās visai pievilcīga!
Vēlāk gan nē, bet tas ir cits stāsts.