Cilveeks, kursh ir nodziivojis Tokijaa ziemu ir iepazinis aukstumu.
Sheit nav drausmiigo triisdesmitgadiigo salu kaa ziemeljos, Latvijaa, nav arii veeja ar salu, lai arii nelielu, paarii, kas izpuush visus speekus aaraa, kaa Vladivostokaa.
Bet sheit viss, absoluuti viss ir iekaartots vasarai. Man dazhreiz skjiet, ka Tokijas iedziivotaaji aizmirst par ziemas esamiibu kad kaut ko buuvee un projektee. Viss ir viegls, caurumains un taads, gaisiigs. Vasaraa taa ir milziiga veertiiba. Ziemaa mana ziemeljnieka siltuma saglabaashanas tieksme visas taas skjirbas grib aizveert.
Lai kaa, japaanji ciinaas ar aukstumu loti, loti aziaatiski. Seezh karstos ofuro ar yuzu citrusiem iekshaa, aizver smagus aizkarus milziigajiem logiem, kaadus nekad nevar ieraudziit Ziemeleiropaa, priekshaa, gulj siltumsiltajos futonos, kursh pat salaa saglabaas cilveeku siltu, salasaas ad draugiem un eed nabe. Taa, pozitiivi un vislaik njemoties ar kaut-ko.
Bet tomeer uz ielas ziemaa ir daudz klusaak. Kaiminjienes vairs neseezh uz slieksnja un kaiminju vecmaaminja vairs neapgraiza savu ziedu kruumu katru dienu, bet tikai kaadu reizi nedeeljaa.
Labi ka ziema Tokijaa ir loti iisa, visiisaakais gadalaiks, iisaaka ir tikai lietus sezona, bet ar to permanento salshanu pilniigi pietiek lai noveerteetu Tokijas vasaru, kurai klaat nestaav neviena cita. Tokijas vasara ir ljoti pareiza un laba vasara, dazhus meeneshus temperatuura nekriit zemaak par 27-30 graadiem, daba ir kupla un zalja un cilveeki pozitiivaaki nekaa jebkad. Un cikaades.