Man bija vajadzīgs pusgads lai pārvarētu bailes un atsāktu no tās vietas, kur es pabeidzu lasīt.
Kas to būtu zinājis, ka bija palikušas tikai dažas lappuses un vairs neviens nepazuda.
Pilnīgi divi milestouni:
Pirmais:
mēs ar Kimi ejam pa Daikanyama rajonu vēlā vakarā pa tām neprātīgajām ieliņām, kuras ved uz nekurieni un kuras var beigties var tikpat negaidīti, cik uzrasties, ienākam kaut-kādā mājā, kas izskatās kā teleportējusies no dziļas ex-savienības ar visu netīro pieejamo telpu un pastakastēm un es Kimi stāstu par Gotandu, kurš atgriezās pie sievas un vēlāk noslīcināja pats sevi okeānā ar visu Maseratti.
Kopš tā brīža es nolēmu nelasīt tālāk. Nē, ne jau līdz Gotandai, bet līdz pēdējām naktīm hotelī.

Otrais:
Staigāju pa Ebisu ielām viens pats un iekšā ir tik liels rūgtums un vientulība, ka izteikt to vārdos ir vēl grūtāk, nekā pārvarēt. Materiālā pasaule spiež tik ļoti, ka gribējās no tās pazust.
Vienīgais ko es saprotu ir tas, ka bailes, skaudība un sevis žēlošana ir vieni no tiem lielākajiem grēkiem.
Un saņēmos izlasīt līdz galam.

Kas to būtu zinājis toreiz, vasarā?

「ゆみよし、朝です。」