Dažreiz tā gadās, ka tiecies ar kādu, gribi runāt, jautāt, stāstīt, bet cilvēks ir pavēss, skatās pa malām un pazūd pie pirmās iespējas.
Agrāk šķita, ka man ar komunikācijas spējām ir kā ir un vienkārši neiet, bet ar laiku sāka pielekt, ka dažreiz cilvēkam ir tik daudz skeletu skapī, ka tie ir jātur ar abām rokām un uzmanīgs jautājums kādu skeletu var paraut aiz stilba un visi kauli izbirs kā lavīna uz grīdas kopīgai apskatei. Uzdot tukšus jautājumus negribās, bet jautājumus pēc satura nevienam nevajag.