Ziemā strādāju puspamestā divstāvu mājā, aizņemdams istabu pašā augšā, kur ir siltāks un ir skats pāri ciemam uz jūru.
Puspamestā, jo mājā bija gan elektrība, gan ūdens, gan saimniece kaut kur Tokijā, kura saņēma naudu, bet viss pārējais bija grausta stāvoklī: caurumi pamatā un ruds kaķis zem grīdas, putekļaini balkoni, salauzti logu slēdži un spēcīga mitruma smaka. Blakus mājas arī stāv puspamestas, bet vismaz divās kāds dzīvo.
Klimats ziemā uz salas ir konstanta vētra mēneša garumā, lai arī īpaši auksts nav, tāpēc māja kauca un klauvēja cauru dienu, it īpaši vēlos vakaros, kad vētra pastiprinājās.
Vakara pusē izkāpu putekļainajā baloknā paskatīties uz saulrietu pāri lidostai un vēroju kā nu jau kuro dienu vakara lidmašīnas nespēj nosēsties un aizlido atpakaļ Tokijas virzienā.
Tomēr no tualetes loga skats bija vislabākais: viens no jaunajiem vulkāniem tikai pārsimts metru attālumā, kurš ir vienlaicīgi skaists un draudīgs. Nekas labāks tualetei nav izgudrots.

Kad biju Krievijā un centos pagarināt vīzu, aizgāju uz vienu no tajām vairāku lielo burtu iestādēm, kur nostāvēju garu rindu šaurā gaitenī.
Manai kārtai pienākot, dabūju parunāties ar tādu tipiski sovjetisku tantiņu spīguļainā džemperī, lieliem, dzelteniem matiem un putinekli pie sienas.
Tantiņa teica, ka man vīzu pagarināt nevarēšot, neminēja nekādus iemeslus un ieteica griezties pie iestādes vadītājas, ja man ir pretenzijas.
Nostāvēju vēl vienu rindu pie vadītājas, kura arī bija tāda sovjetiska tantiņa spīguļainā džemperī, lielu frizūru un ar putinekli pie sienas, kura izrāva no rokas manu pasi, ieskatījās un uzbļāva, ka viņiem esot teikts ar mums, pribaltiem, vispāri nesaistīties, jo mums te esot fašisma atdzimšana un nekādu vīzu nepagarināšot.
Tad nu aizgāju uz vēl svarīgāka kunga kambari, kurš gan bija omulīga izskata sovjetisks onkulītis ar sirmiem matiem saziepētiem uz vienu pusi un ļeninekli pie sienas. Kungs draudzīgi uzsita man uz pleca un teica, ka visu nokārtos, jo tam tā nav jābūt. Palūdza pagaidīt istabā un pats kaut kur ar manu pasi aizgāja. Atnāca komplektā ar iepriekšējām divām lielo frizūru sovjetiskajām tantiņām un lūdza paskaidrot kas par kreņķi. Tantiņas vienlaicīgi sāka bļaut, ka vīzas man nebūšot un lai vācos projām uz savu pribalķiku.
Draudzīgais sovjetiskais onkulītis atkal draudzīgi uzsita man uz pleca, paņēma zem paduses un aizveda uz citu iestādes galu, kur, ignorējot rindu, ieveda vēl vienā, šoreiz tumšā kambarītī ar noguruša izskata sovjetisku tantiņu bez putinekļa uz sienas, piekodinot, lai noformē man vīzu. Viņa pati zinot kādu vajag.
Pēc divām minūtēm man iedeva papīru aprakstītu krievu un franču valodā un kurš izskatījās kā no 1930. gada, kas bija izbraukšanas vīza. Izrādās, ka no Krievijas nevar izbraukt, ja tur ir uzturēšanās atļauja un jāsaņem atļauja vienā no tiem ar sovjetiskiem traniem pilniem midzeņiem. Tiesa, uzturēšanās atļaujas man nebija, tāpēc vispāri nav skaidrs kas tur notika. Skaidrs ir tikai tas, ka viņi tur dara ko grib un nekādi formāli noteikumi, likumi un morālās normas viņiem padomā nav.