Dažreiz kāds jautā -- kas bija tavs lielākais kultūršoks Japānā?

Nav jau tā, ka Japāna būtu Āzijas kontrastu valsts, kukaiņus neviens neēd (labi, ēd, bet tā ir eksotika), nekādu īpaši neparastu tradīciju arī nav.
Bet ir viena lieta, kura mani katru reizi šokē līdz dvēseles dziļumiem. Tā, ka uz brīdi sāku šaubīties vai vispāri dzīvoju tādu pašu cilvēku vidū. Nepolitkorekti, bet ir tas, kas ir.

Laikam, ir diezgan labi zināms fakts, ka lielkorporācijās daudzi cilvēki strādā uz mūžu un nomirstot lielkorporācija jau ir sagatavojusi kapiņu ar lielkorporācijas vārdu un zīmolu, lai ir piederība korporācijai arī ārpasaulē.
Bet tas nebija kultūršoks, tas bija tikai ievads.

Dažreiz darba pārtijā sarunājies ar kādiem jauniem cilvēkiem. Piemēram, kāda jaunkundze no citas nodaļas. Apsēžas blakus, jūs pavadāt kopā lielisku vakaru, tik daudz par ko parunāt, tik interesanti un jautri.
Nākamajā dienā satiekot viņu darbā saki jaunai paziņai draudzīgu čau un dabū sausu labdienu atpakaļ. Nekad, nekādu sarunu darba vietā, pilnīga nulle.
Un tad tā jaunkundze aiziet no darba, uzraksta messendžerā, ķip, kā iet, kas jauns, satiekamies, tā un šitā. Jo ko nu, tagad jau darbs ir cits, var arī parunāt.

Vai, piemēram, strādā ar kādu Tanakas kungu pie viena projekta. Vairākus gadus strādā. Pārvari kopā grūtības, ej kopā pusdienās, saņem kopā laurus. Tanakas kungs ir uzticams, draudzīgs un patīkams cilvēks.
Tad projekts dabiski beidzas un Tanakas kungs aiziet uz citu nodaļu. Tad kādu dienu sanāk sarakstīties ar Tanakas kungu atkal un viņš ir lakonisks, sauss un draudīgs. Ne mazākās vēsmas no bijušās brālības. Hej, Tanaka, vai tu atceries kā mēs ar tevi divus gadus nomocīdamies saņēmām balvas un tad vēl divus vakarus svinējām? Jā, tas viss bija, bet tagad Tanakam ir cits amats.

Tieši šis man bija un paliek lielākais kultūršoks. Kad Tu un es, mēs runājam, ja mēs viens otram patīkam, tad tas ir tāpēc, ka mēs viens otram patīkam, nevis mūsu firmām ir labas attiecības. Tas nozīmē arī to, ka ārpus darba attiecībām mums būs par ko parunāt. Vai, piemēram, ja mēs darbā neko daudz nesatiekam tad, droši vien, esam savādāk uzbūvēti un nav nekādas jēgas meklēt kontaktu ārpus darbavietas. Bet nē, tā tas Japānā nedarbojas...

No citas puses, ir arī patīkami izņēmumi, bet tāpēc tie ir izņēmumi, jo tendence ir cita.