Ja kāds jums saka ka Japānā ir tīrs, jo, redz, šeit visu ātri novāc, tad neticiet nevienam vārdam.
Visu savu desmit gadu laikā es neesmu redzējis nevienu sētnieku. Nevienu. Pilnīgi. Neesmu pārliecināts ka viņi eksistē.
Sētnieku lomu pilda lietusgāzes un taifūni. Ja iela ir netīra, tad lietus to nomazgā. Ja pa ielu kas mētājas, tad vējš to aizpūš projām, uz okeānu, uz lielo atkritumu plankumu.
Parkus gan novāc pašvaldība un tos cilvēkus dažreiz var redzēt. Arī privātās teritorijas māju priekšā ir to māju iemītnieku atbildība.
Bet tādu pirmā septembra atmiņu kā Latvijā, kad tu svaigā uzvalciņā un prievītē, mazliet miegains un īgns soļo pa vēsajām ielām un sētnieki apkārt slauka pirmās apbirušās lapas, tādu atmiņu šeit nevienam nav. Var būt tāpēc, ka skola sākas no pirmā aprīļa.

Man ļoti patīk filmas, bet lielāko daļu nevaru noskatīties pat līdz pusei, jo kļūst garlaicīgi, sāk mesties acīs visādas filmas sižetam nerelevantas lietas un gribās darīt ko citu. Laikam nav pietiekami garš uzmanības periods.
No citas puses, ir dažas japāņu filmas, kuras, manuprāt, ir ģeniāli darbi. Kaut vai にっぽん昆虫記, jeb Insect Woman, kurš sastāv no samērā īsām epizodēm, kur katra ir saistīta ar iepriekšējo, bet katras epizodes konteksts ir dziļš, par kuru var ilgi un bezmērķīgi domāt.
Dažreiz domāju, ka būtu interesanti iemācīties filmēt kaut vai daudz vai maz sakarīgi, jo ar fotoattēliem parādīt var tikai tik daudz, cik ietilpst statiskajā bildē un tās kontekstā. Tur nav kustības.