Tokijā ir pareizticīgo baznīca, turklāt tāda riktīga, ar sīpoltorņiem un ko vēl ne. Jau īsti neatceros kāds bija iemesls, bet vadājot kādu ārzemju tūristu pa pilsētu izdomājām ieiet baznīcā un paskatīties kas tur notiek. Baznīcā mūs nelaida, bet pie ieejas kāda tantiņa-gruzīniete sāka mūs izjautāt kas mēs tādi esam un kāpēc atnācām. Pateicu, ka mani sauc Jānis. Tantiņa uzreiz atlaba, izplūda smaidā un ar komentāru ka nu grieķiem nu gan ieeja ir brīva, palūdza nopirkt svecīti un nolikt uz tā svecīšu galda. Ko es arī izdarīju. Atvadoties runājām ar tantiņu vismaz divas stundas. Mans ceļabiedrs nogura klausīties.

Ja jau ir baznīcu temats, tad pastāstīšu vēl vienu stāstu. Laikam jau esmu rakstījis, bet noteikti bija labi sen.
Vienreiz runāju ar vietējo katoļu priesteri, kurš pats ir kvebekietis, bet kopš jaunības dzīvo japānā un pieskata baznīcu.

Kādreiz baznīcā ir nākusi tantiņa labos gados, kura regulāri nāca uz visām misēm, bija ļoti pretimnācoša un izpalīdzīga. Dažreiz piedāvāja palīdzēt izmazgāt logus vai solus, lai arī parasti to dara baznīcas darbinieki. Priesteris gan teica ka nevajag, jo gan jau tikšot galā, bet tantuks bija uzstājīgs un daudz ko izpalīdzēja.

Kā jau vecām tantiņām gadās, atnāca tā diena kad viņa devās pie tēviem. Tantiņu atveda uz baznīcu atvadīties vīri melnos uzvalkos un saulesbrillēs, ļoti nopietni. Kad priesteris pabeidza visas ceremonijas, viņas mirstīgais ķermenis bija jāved uz krematoriju. Kamēr brauca automašīnā, priesteris esot pamanījis ka brauca tikai uz zaļo gaismu: sarkanā nemaz nav bijusi. Turklāt, uz ceļiem stāvēja vairākas policijas patruļas un izskatījās, ka palīdzēja priesterim tikt cauri. Priesteris izdomāja pajokot un komentēja, ka laikam izauga par stipri svarīgu cilvēku, jo ir tāds gods braukt bez sarkanās gaismas. Viens no melnajiem kungiem saulesbrillēs atbildēja, ka priesteris pārāk svarīgs nav, bet kundze gan bija. Esot bijusi no imperatora radiniekiem un vienkāršs mirstīgais cilvēks nemaz nebija. Tādas tās lietas!