Laikam jau stāstīju kā mūsu ēkas dārzā iedzīvojās dīvains vīrietis baltās drēbēs kurš zīmēja Torii vārtus uz durvīm un lūrēja pa logiem iekšā. Nu re, tagad ir žogs un iekšā tikt tik vienkārši nevar. Tagad dārzā dzīvo vismaz viens civets, ir redzēta suņa pakaļa un trīskrāsains kaķis. Vietējie runā ka dzīvo arī tanuki, bet tos neesmu personīgi redzējis, tāpēc nerakstišu to, ko līdz galam neesmu pārbaudījis.

Otrā stāsta daļa šķiet nesaistīta, bet tikai pašā sākumā. Kāda salinieces tante izdomāja, ka ķiploku audzēšana ir vienkāršs pasākums ar kuru tiks galā pat tāds saimnieks kuram nav laika apstaigāt dobes un iedeva mums veselu ķiploku kasti. Daļa no tiem ķiplokiem tagad smuki aug pie jau nu noplakušās kurkumas kaimiņos un otrā daļa bija domāta apēšanai un mierīgi gaidīja savu kārtu ledusskapī. Ledusskapis izrādījās tāds draudzīgs un visi ķiploki sadzina brangus asnus un saknes gulēdami celofāna maisā. Tā nu man nekas neatlika kā sameklēt vairākus puķupodus, zemes pārpalikumus un iestādīt ķiplokus lai tie vismaz ražo.

Tātad, brīvdienās sēdēju uz balkona un nevienam pāri nedarīdams stādīju ķiplokus puķupodā. Viss darbs jau bija tuvu beigām, kad izdzirdēju diezgan prasīgu "Ņau". Dārza kaķis atnāca inspektēt manu darbu un izteica savas domas par ķiploku stādīšanu. Megumi, savukārt, bija citās domās par kaķa sacīto un atnesa viņam baltmazes gabaliņu. Kaķis baltmaizi paķēra zibenīgā lēcienā, bišķiņ paturēja mutē, veltīja mums nievājošu skatienu, izspļāva maizi un aizgāja savās darīšanās. Tagad gaidu tanuki. Ceru ka tiem vismaz maize garšo un ķiploki nerūp.