Kalnos satiku mazu, apaļīgu vecīti, kurš teica ka to sauc par Salu Lī un ka viņš man parādīs ja es gribu. Sals runāja ļoti dīvaini - visu laiku kaut ko stāstīja un manus komentārus nedzirdēja vai izlikās nedzirdam. Teica, ka pazīst kādu, kuram patīk kauties un ar to cilvēku nerunājot, jo kaušļi nerullē. Tad smējās par dīvaiņiem kuri novāc tējas laukus dienas vidū trīsdesmit grādu karstumā, jo riktīgā tēja ir jāvāc agri no rīta, līdz ar pirmajiem saules stariem. Mēs gājām un gājām pa kalnu ceļiem. Apkārt pilnīgi neviena, satikām tikai vientuļu indonēziešu pulciņu kuri gāja pretī. Krūmos dzied cikādes, kuras salas dialektā sauc par "cukubōši-me", jo "cukubōši-cukubōši-cuā-cuā-cuā-cuā-uuuuiiiiiii" ir faktiski šīs cikādes dziesmas teksts un saturs. Nogriezāmies šaurā takā, kura aizveda mūs līdz dzeltenai pagodai ar pūķu strūklaku, dzērām tēju slēpdamies ēnā... Sals visu laiku kaut ko stāstīja un man nopietni sāka šķist ka viņam īsti nav pilns, hmm.... taivānas dolārs galvā. Viņš ar smiekliem stāstīja par to, ka uz sienas attēlotais bārdainais tēvocis ir Taoisma tēvs, kreisajā pusē dzeltenais kungs ir Konfūcijs un pa vidu ir Amidābha, jeb Amida Buda.
Kustējāmies tālāk un izgājām nelielā laukumā ar patiesi milzīgu, monumentālu sarkan-zelt-baltu templi ar zelta pūķiem vīraku traukā kuri itkā vēroja pilsētu no šī augstuma un visus cilvēkus. Sals izrādīja tempļa iekšas, pastāstīja kas ir kas un nu devāmies lejā no kalna gar strautu. Ejot projām paspēju izlasīt uz sienas, ka tā ir Taoisma Akadēmija. Ceļš pilnīgi negaidīti beidzās, burtiski aprāvās strautā iekšā. Tālāk gājām vienkārši pa kalna nogāzi, akmeņiem, pērno zāli un kāpām pāri kritušiem kokiem. Izgājām pie ceļa, kuru no mums šķira tikai žogs. Sals Lī, būdams maziņš, apaļš vecītis pārdabiski viegli tam žogam pārleca pāri un smiedamies kliedza "nu, ko tu gaidi?". Kāpu vien līdzi...

Apciemoju vīraku bodi pazemē. Saimniece ir pajauna sieviete ar apgaismotu bet saprāta piepildītu seju; ieteica agārkoka vīraku, kurš esot labs un ražots tepat netālu, Šinču pilsētā. Pie reizes pastāstīja arī to, ka vīraks esot labs arī ar to, ka to dedzinot mantras nav jāskaita - tās esot integrētas vīrakā. Kamēr saimniece uz brīdi pazuda bodes dzīlēs, izmantoju šo brīdi padomāt par mantru integrācijas iespējām. Atvadoties uzdāvināja mazu sainīti ar sandālkoka skaidām un piemetināja, ka tas jāpatur somā dažas dienas un tad jāsadedzina. Pajautāju kāpēc jāpatur somā un saņēmu atbildi, ka tādā veidā esot attīrīta karma. Labi. Pēc nedēļas dedzināšu tās skaidas nost.

Par karmu runājot man šķiet, ka šī koncepcija ir perfekti laba. Vienīgā tās problēma ir tur, ka tā tiek pārprasta. Tiesa, tā nav koncepcijas problēma. Nu, nav īsti tā, ka ja sagrēko, tad dabū ar zibeni pa pieri. Tā īsti nav. Bet sakarība starp kārtīgumu, darbīgumu, cenšanos un pārtikušu, mierīgu dzīvi rezultātā ir pilnīgi acīmredzama un nevienam nešķiet pārāk mistiska, lai arī tehniski tā arī ir karmas pamatideja.