Nezinu vai kādam tas būs interesanti, bet pastāstīšu par savu jauno veco riteni.

Pavasarī meklēju kādu braucamo uz darbu, tā lai nav pārāk glauns, bet pārāk penzonārisks arī ne, rezultātā nopirku izsolē par 200 eiro ekvivalentu vecu dzelzs šosejnieku.
Ritenis izkatījās jau stipri pāri saviem plaukuma gadiem, saražots astoņdesmito gadu beigās, bet ar ļoti skaistu rāmi un tīri labiem riteņiem, kuri paši pa sevi maksā tikpat cik pats ritenis.

Nomainīju tam ķēdi, kaseti, aizmugurējo pārslēdzēju un sīkumus - riepas un lentes, sanāca samērā braucams un skaists. Piedzimstot ritenim bija pārslēdzēji uz rāmja, bet kaut kādā tā dzīves momentā tie tika nomainīti pret veco Šimano Sora, kura joprojām darbojās pilnīgi bez problēmām, vienīgais ka izskatījās veca. Kopumā izskatījās šādi:



Rāmis, lai arī vecs, ļoti smuki izveidots un braucot sajūta ir vienkārši lieliska. Kopumā diezgan smags aparāts. :) Pie reizes virsū bija Fizik sēdeklis, kurš ar mani nav savietojams, tāpēc nomainīju to pret Most sēdekli, kurš uz Pinarello nebija diez ko labs, bet šeit tīri labi iederējās.

Pirms laika dabūju par sviestmaizi Campagnolo Record un Centaur maisījumu, kuru nevilcinoties uzliku šim ritenim virsū. Jā, runā, ka mehānisko komponentu nomaiņa riteni nepadarīs ātrāku, bet īsti tā nav, tāpēc sekoja tādi atklājumi:

* Klaņi nozīmē ļoti daudz. Sora klaņi bija smagi un ļengani. Centaur klaņi ir garāki (175mm), bet daudz cietāki un vieglāki. Ritenis ir daudz dinamiskāks ar Campagnolo.
* Šimano pārslēdzēji nekam neder. Labi, Dura Ace gan neesmu garšojis, bet visi pārējie kas tika rokā ir ar līdzīgu raksturu - mīksti, ar neskaidru ātrumu pārslēgšanos un ar tendenci izregulēties pēc pāris mēnešiem. Paši pārslēdzēju rokturi ir pārāk resni un ar ļenganu bremzi, kura tāda ir ar nolūku, bet nekas labs tas, manuprāt, nav.
* Lizard Skins lentes nekam neder. 3x dārgākas par vecajām, labajām Deda un De Rosa, bet nav domātas kaut cik nopietnai lietošanai, jo ārējais slānis ir ļoti plāns un izjūk jau pēc pus gada.
* Bordo vīni tomēr vairāk pa prātam nekā Burgundijas mākslas darbi. :P

Vasara Japānā ir histēriska sezona. Karstums ir tāds, itkā centos nocepināt visu - cilvēkus, augus, pilsētas un laukus. Karstums nerimstas pat naktīs, kad temperatūra reti krīt zemāk par 29 grādiem pēc Celsija.
Cikādes arī ir histēriskas. Tik mazi kukaiņi rada tik lielu troksni, ka tos dzird pa gabalu. Labas lidotājas cikādes gan nav, un var iet pa ielu un dabūt cikādi sejā, kura čivinādama centās lidot, bet nesanāca...
Nokrišņi arī ir histēriski. Nokrišņi ir ļoti reti, bet ja ir, tad tādi, ka notiek kalnu nogruvumi, šļūdoņi, plūdi un kas tik nē.
Arī ēdiens kļūs histērisks. Karstuma dēļ negribās ēst neko un tikai asi un skābi ēdieni spēj izraisīt interesi, tāpēc es gatavoju vinila cimdos. Vēlāk ir histērija uz tualetes poda, jo kapsicīnam taču jātiek ārā.
Arī cilvēki ļaujas vasaras histērijai un visu vasaru blandās apkārt dejodami uz ielas Obon dejas un ēsdami gurķus uz kociņa. Par to, kas notiek pēc tam, izdomājiet paši.
Tāda ir vasara Japānā.