Setagajā atrodas Apaļo Dīķu parks, kurš tika izmantots olimpiskajām spēlēm Tokijā pagajušā gadsimta sešdesmitajos gados.
Skaists parks, ļoti silts, ar mūžkokiem un pavasara zaļoksni, bet uz asfalta vēl ir pagajušā gada dzelteno lapu paliekas.

Ar manu vieglo daltonismu šī pavasara zaļoksne izskatās smuki pelēcīgi zaļa un ir pat nedaudz žēl tos, kuri krāsas redz normāli un nespēj redzēt šo burvību:

Ar kolēģi apspriedām atmiņas un to, kā savulaik katrs no mums neatkarīgi staigāja pa jūras krastu, meklēdam jūrasežus un moluskus.
Kad kāds sulīgāks ezītis atrasts, noliku to uz akmens un ar citu akmeni situ. Čaula saplīst kā olai un jūrasezis tikai izmisīgi un nedabiski ātri tirina adatiņas.
Tad nāk tā apziņa ka dzīvā būtne kādreiz piedzima, gāja jūrasežu bērnudārzā un priecīga ņēmās pa jūru. Un tagad pērtiķveidīgais to ezīti izvelk ārā un iesit ar akmeni, apraujot ezīša dzīvi un padarot to visu nekam nevajadzīgu. Ir skaidrs, ka ezītis vairs nav dzīvotājs un situ ar akmeni vēlreiz lai pabeigtu nabaga būtnes agoniju.
Ikrus ēdu ar apetīti un pateicību ezītim.
Tādā garā vairāk kā divus vai trīs ezīšus nemaz nav iespējams apēst, jo ir ļoti spēcīga tā apziņa, ka kāda radībai apraujas svētā dzīvība. Vairāk kā vajag ēst ir vienkārši grēcīgi.

Ir sena japāņu tradīcija teikt "pieņemu" pirms sākt ēdienreizi.
Tiek pieņemta tieši radības dzīvība, kura aprāvās un to izniekot nedrīkst ne par kādu cenu.
Lielveikalu mūsdienās kur gaļa aug plauktos to gan ir grūti saprast, bet vajadzētu. Par to jau esmu rakstījis, bet tā atmiņa par ezīšiem bija spilgta.