Par to Kavasaki dzīvokli var stāstīt un stāstīt. Piedzīvojumu pilna vieta, spocīga, bet silta, lai arī nemaz nebija mājīga.

Lieta tāda, ka pats es to dzīvokli neizvēlējos, bet palīdzēja darba galvenie. Atveda pa šaurajām Kawasaki ielām, nelielai mājiņai pie durvīm. Apkārt bija tīri smuki - uz citruskokiem karājās brangi augļi, zaļumoja cipreses un vispāri bija kluss un gaiss lieliski smaržoja. Tā nu, ienācu iekšā - tīri smuka pieejamā telpa un saulaina veranda ar logu pa visu sienu. Nodomāju, ka nu gan būs lieliska veranda kur no rītiem padzert kafiju baudot dzīvi.
Atvēru durvis sienā, aiz kurām būtu jābūt citai istabai un atradu iekšā skapi.
Tā arī nodzīvoju četrus gadus verandā ar civetu virs griestiem.
Kā jau jauniem gadās, dažreiz ārdījos līdz rītam un pārnākot mājās līdz ar pirmo gaismu ierāpos futonā, aizdedzināju vīraku pie atvērta loga un iemigu skatoties samta koka zaļoksnē zem rīta debesīm. Šibujā gaiss gan nav tik labs.

Latvijā ir pierasts, ka mājā var iemaldīties prusaki vai pat kāda žurka.
Tokijas salās fauna ir bišku citādāka un pa majām dzīvojas milzīgi sacumas prusaki, termīti, hekoni un zirnekļi.
Termīti ņemas ap visu kas ir ēdams, hekoni ķer odus, zirnekļi ēd visu kas kustās, arī prusakus.
Viens tāds zirneklītis dzīvoja mums salu mājā, Megumi viņu speciāli nedzina prom lai ēd citus knišļus. Pagāja pāris gadi harmoniskā simbiozē līdz zirneklis parādīja savu seju dienas gaismā:



Šoreiz Megu izdomāja, ka kad naktī guli un tāds rāpo pa seju, tad nav omulīgi un nosūtīja viņu uz citiem medību laukiem - ārā.