Atstāju to puiku Habā vienu pašu un liekas, ka viens pats viņš arī atradīs ko darīt Tokijā naktī. Tāds riktīgs cilvēks.
A tā nopirku sev aizkarus.

Kiččon dažreiz ir tik neveikla un bēdīga, ka gribās viņai paglaudīt galvu, lai viņa vienreiz paraudātu uz pleca un smaidītu tālāk. Bet tomēr žēlošanai nav nekā kopīga ar apbrīnošanu un tā... :/ Tur nav nekā, ko savaldīt.
Ā, jā, un krievu domāšanu es joprojām nu nemaz nesaprotu, lai arī ilgi esmu dzīvojis starp viņiem.

Krakšķ un šūpojas māja, bet zemestrīču saitā nekā jauna nav.