| Kiččon dažreiz ir tik neveikla un bēdīga, ka gribās viņai paglaudīt galvu, lai viņa vienreiz paraudātu uz pleca un smaidītu tālāk. Bet tomēr žēlošanai nav nekā kopīga ar apbrīnošanu un tā... :/ Tur nav nekā, ko savaldīt. Ā, jā, un krievu domāšanu es joprojām nu nemaz nesaprotu, lai arī ilgi esmu dzīvojis starp viņiem. |