Vakarnakt es biju Meguro.
Kad ievācos jaunajā dzīvoklī, braucām ar senseju pa Tõkyū Tõyoko līniju gar Naka-Meguro, abi vēl tā bišku pajokojām par to nosaukumu, ka gana dīvains.
Katru darbadienu tai Naka Meguro iekāpju metro un domāju par to, ka būtu smuki sataisīt dažas bildes virs Meguro upes.
Lai kā būtu, bet tā vieta iekrita sirdī un līdz šim brīdim tur arī paliek.
Vakar naktī (kādā sakarā mēs gājām cauri Tokijai naktī un kas ir tie "mēs" tas ir cits stāsts, bet vēl neesmu gatavs par to stāstīt, un tas nemaz nav nekas ļoti skaists un romantisks, tāpēc, varbūt, par to nemaz nestāstīšu), pavadot dažas stundas uz tatami Ebisu dzeramēdamiestāžu labirintos, izdomājām, ka ir jāpaeksesaizojas. Kurš izdomāja, ka piemērotākais eksesaizošanās veids ir aiziet līdz Meguro-ku uz kafejnīcu, kas ir Meguro stilā, es tā īsti neatceros, bet mēs jau soļojām pa Meguro ielām tai brīdī un vērojām apkārtni. Nevaru teikt, ka esmu vīlies, drīzāk gan otrādi - iemīlējies Meguro līdz ausīm un vēl dziļāk.
Un, jā, man tiešām trūkst vārdu, lai aprakstītu sajūsmu par letēm, uz kurām uz pūkainām astītēm pakārti, karājās virtuves rīki, hromētās mājas, pusmetrīgās karotītes kafejnīcā, to dīvaino mūziku un gaisu, kas bija tais ieliņās. Var jau būt, ka pēdējā restorāna sake daudzums organismā bija pietiekams eiforijai, bet tiešām likās, ka tur ir nedaudz savādāka realitāte.
Un vēl Meguro ir Japāna, ļoti-ļoti Japāna.

Ja godīgi, katru dienu es atceros nu jau pagajušā gada vasaru. Droši vien pat katru tās dienu, putekļainās debesis, saules svelmi, austrumu mežu mitro vēsumu, jūras dzestrumu, eiforiju vakaros, kad braucot gar jūru, autobusa logos pūta tik ļoti sāļās jūras elpa, briesmīgās gaidas un saprašanu, ka mani krāpj, šausmīgās sāpes sejā, naktis bez miega un vēl daudz-daudz ko. Otrā vasaras puse, tā bija sāpīga un tās sāpes atsaucas vēl šobaltdien ik dienu tik stipri, palīdz tikai lūgties, tad kļūst daudz vieglāk. Nē, es nemaz nežēlojos, vienkārši par to ir kādam jāpastāsta, tas viss pāriet un tam ir jāpāriet agri vai vēlu.
Sajūta ir tāda, itkā esmu tā bišku jocīgā leBarona dūdiņa, kas danco un ir sajūsmā par apkārt notiekošo, bet neatceras pat to, kas bija pirms piecām minūtēm un vispār sakars ar "realitāti" ir diezgan vājš. Tā dūdiņa noteikti ir interesantākais radījums, kādu esmu vispāri Japānā saticis.
Yuko vakar kādas vairākas reizes jautāja "あなたはどこ？". Es labi zinu ko nozīmē, kad japānis kaut ko pajautā vairākas reizes.
Tā jūsu realitāte ir vispār diezgan nosacīta vieta.