Vakarnakt es biju Meguro.
Kad ievācos jaunajā dzīvoklī, braucām ar senseju pa Tõkyū Tõyoko līniju gar Naka-Meguro, abi vēl tā bišku pajokojām par to nosaukumu, ka gana dīvains.
Katru darbadienu tai Naka Meguro iekāpju metro un domāju par to, ka būtu smuki sataisīt dažas bildes virs Meguro upes.
Lai kā būtu, bet tā vieta iekrita sirdī un līdz šim brīdim tur arī paliek.
Vakar naktī (kādā sakarā mēs gājām cauri Tokijai naktī un kas ir tie "mēs" tas ir cits stāsts, bet vēl neesmu gatavs par to stāstīt, un tas nemaz nav nekas ļoti skaists un romantisks, tāpēc, varbūt, par to nemaz nestāstīšu), pavadot dažas stundas uz tatami Ebisu dzeramēdamiestāžu labirintos, izdomājām, ka ir jāpaeksesaizojas. Kurš izdomāja, ka piemērotākais eksesaizošanās veids ir aiziet līdz Meguro-ku uz kafejnīcu, kas ir Meguro stilā, es tā īsti neatceros, bet mēs jau soļojām pa Meguro ielām tai brīdī un vērojām apkārtni. Nevaru teikt, ka esmu vīlies, drīzāk gan otrādi - iemīlējies Meguro līdz ausīm un vēl dziļāk.
Un, jā, man tiešām trūkst vārdu, lai aprakstītu sajūsmu par letēm, uz kurām uz pūkainām astītēm pakārti, karājās virtuves rīki, hromētās mājas, pusmetrīgās karotītes kafejnīcā, to dīvaino mūziku un gaisu, kas bija tais ieliņās. Var jau būt, ka pēdējā restorāna sake daudzums organismā bija pietiekams eiforijai, bet tiešām likās, ka tur ir nedaudz savādāka realitāte.
Un vēl Meguro ir Japāna, ļoti-ļoti Japāna.