Šodien bijām Asakusas Kaminari-mon un vēlāk Ginzā. Pēc Kaminari-mon rokas smaržoja pēc budistu tempļa.
Tur, austrumtokijā, ir kaut-kas, kas liek justies tai pasaulē iekšā, kā sastāvdaļai. Tur ir kaut kā tik harmoniski un silti, ka šķiet, ka dvēsele ir dzīvojusi tur vienmēr. Rietumos tā nav.

No Sumidas vilka ārā slīkoni, sabrauca trīs vai četras ugunsdzēsēju automašīnas, daži poliči un ātrā palīdzība.

Netālu no Kaminari-mon picērijā pie kases kasiere paņēma manu roku abās savās un kādu laiku neatlaida. Tomēr esmu baltietis, tāpēc bremzēju.

Jā, un vēl man ir Totoro. Lielos:

Ginzā dažreiz aizbēgu uz priekšu, lai paliktu vientulībā. Savādāk nesanāk vērošana. Jā, un leģendārā Ginza ļoti patika. Ne jau sava greznuma dēļ, bet tamdēļ arī, tur bija kkāds tāds gars, ka varēja iztēloties pilnīgi jebko, daudz klusu un skaļu ielu, tumšu un gaišu nostūru, tur ir viss. Noteikti jāaizbrauc turp vēlreiz, bet vienam pašam vai kopā ar japāņcilvēku.

Rīt braukšu uz Nagoja. Cerams, ka tur būs labi.

Šausmīgi mīļi, atkritumus līdz 4. janvārim izmest nav iespējams.
Kādam vajag kvalitatīvus, sašķirotus, smuki iepakotus atkritumus? Par brīvu, samovivoz. Tas ir vienreizējs piedāvājums.

Ā, jā, esmu pamanījis, ka tā ap četriem no rīta pie katras mājas piebrauc čomiņš ar mopēdu, kauko ņemas un brauc tālāk. Turklāt man nav ne mazāko ideju ko viņš pie katras mājas dara un lai paskatītos ir jālien ārā no futona, bet tas taču ir tik grūti.