Vakarvakarā pirmoreiz pa ilgu laiku dabūju pabraukāt darbadienas vakarā pa pilsētas centru.
Konstatēju, ka automašīnu skaits ir ja ne dubultojies, tad pamatīgi kāpies. Un ja agrāk bija sajūta ka vēl biškiņ un mašīnām elementāri pietrūks vietas pilsētā, tad tagad tieši tā arī ir. Viss pilsētas centrs, visas nozīmīgākās ielas ir viens liels, smuks sastrēgums. Pat uz lokālā bāņa 5 joslu ceļa ir sastrēgumi.

Bet. Man patīk sastrēgumi, ja nekur nesteidzies. Viņi ir ļoti skaisti un var paskatīties citiem cilvēkiem automašīnās iekšā. Viena mašīna - viena mikropasaule. Sastrēgumi mirdz un zaigo, rudens naktīs gaiss ir ļoti dzidrs, uz ielām ir maz putekļu, mašīnas ir tīras un tas viss izskatās ļoti skaisti.

Ja es ko gribu uzzināt, es to viemēr uzzinu. Tikai atbildes ne vienmēr iepriecina. Vai tas nebija sargenģelis vai jebkas, kurš slēpa atbildes, kuras vienalga neko nemaina, bet samaitā garīgo?

* * *

Senseja pateica, ka mēs piedzīvojam to, ko esam ar mieru piedzīvot.

* * *

Un vēl ir jauna japāņu valodas senseja. Ar milzīgu briljantu uz kreisās rokas zeltneša, resniem matiem un acīm, kuras es nemaz nevaru atcerēties. Bija ļoti, ļoti smaga valodas stunda, bet smadzenes mobilizējās un beigās jau valoda atkal tecēja tā, kā trešā līmeņa ārzemniekam jārunā. Bet kāds nu tu tagad esi 外人, ja runā cilvēku valodā?

Ja nebūtu cilvēku, kurai dalās savos personīgās dzīves priekos un bēdās es, laikam, pat nedomātu par to, ka esot iespējama, tā teikt, otrā pusīte. Un tagad arī nedomāju, jo man ir vienalga.
Pirms gadiem bija Kaņ, kura bija viens liels un savs cilvēks, ar kuru gribējās iet it visur un uzticēt jebko, bet tas ir savādāk. Laikam.