Kā Morra uguns meklējumos, bradāju interneta tālēs. Ciniski, melanholiski, tehniski, bez jebkādām jūtām vispār. Un nerodu prieku. Ierodos, ieviešu savu kārtību, acīs rodas uguns un tiklīdz kārtība ir gatava, uguns nodziest - eju tālāk. Ja kārtība nav ieviešama, ir jāsaprot. Līdz moments ir noķerts, ejam tālāk. Bet nu, jā, in this life we have to learn.
Laikam, jānomaina jūzerneims. Morra tiešām ir pārāk traģiska būtne.

Tas below vispār nav domāts kādam personīgi.
Spēlē ar mani spēli. Izbeidz haotiski ņaudēt. Es saprotu zemtekstu, bet līdz es paķeru pavedienu, tas tiek nogriezts, jo nu tā vajag un tā tas darās. Un punkts. Šī izrāde nav spēlējama tālāk, ir jāizdomā jauns gabals, ar ko dāvāt prieku sev un citiem. Pasaki, ka vēlies lai ir vakars un es spēlēšu savu lomu - mierīgi-lepni, vīrišķīģi, kā krusttēvs tīģeris pateikšu ka nu jau atnāks, turies. Vēl var demonstratīvi paskatīties pa logu un es iekarošu skatienu atkal un atkal, tur būs adrenalīns, tur būs spēle, tur būs uguns. Nedodies tik viegli, bet arī neignorē. Man patīk teātris. Man patīk kad ir izrāde, bet patīk arī saprast, kas ir zem tās sejas, es baudu spēli pilnīgi līdz galam, piedaloties, bet tikai tad, ja tā nekļūst par melniem meliem. Teātris nav jāmelo, teātris ir jāspēlē, tā ir māksla.

Šonakt pūš un līst, laternām ir zilgani un dzeltenīgi kroņi apkārt, koki šalc un rītrītā uz asfalta būs zaļgandzeltenas lapas. Tā pilsēta eksistē, bet citā visumā, citur. Šonakt ir šī pilsēta - klusa, mierīga un gudra. Nevar dzirdēt ne mašīnas, ne suņus, ne pat lidmašīnas ar cikādēm. Tikai vējš. Ja labi-labi ieklausās, ar skatienu sasniedzamā attālumā dobji krāc jūra un jebkurš nakts tikšķis dzīvoklī liek sarauties. Tie tikšķi arī ir gana ezotēriski, bet par tiem kādu citu reizi.
Dažreiz man šķiet, ka naktī ir tā pilsēta, viņi visi sajūk prātā, viņi skrien, bļauj, viņi brauc pālī, viņi lauž un rīko drāmas. No rīta es paskatos pa logu, gaidīdams haosu, ko sarīkojuši nakts trakie, bet ir pilnīga kārtība, cik tas vārds var attiekties pret šo pilsētu, nekas nav mainījies. Uz ielām nav gumijas švīku, izmestie atkritumi ir pazuduši un pat zāle, kurā vakar vārtījās divi, nav samīcīta.

Kad es pirmoreiz biju Japāņu jūras krastā, atradu daudz molusku vāciņu, kuriem bija akurāts caurums vidū. Kad jautāju kāpēc viņi visi ir caurumaini, kāds pajokoja, ka pa pludmali naktīs staigā vīriņš ar urbi un urbj.

Dzīve pa laikam skaidri un mīksti parāda, ka onlains nav eksistences jēga, īsts, nesamākslots prieks un tieša enerģiju apmaiņa notiek offlainā un onlains eksistē paralēli, nedominējot. Viss ir harmonisks.