Šovakar sēžot darbā asiņoju kārtējo reizi caur degunu, saņēm īmeilu, ka, redz, vai es izdalīšu kādas piecasminūtes, tad pateicu ka jā, tad izgāju ārā, iepazinos ar Noriko, kura man ļoti patika un kurai patiku es, bet tā otrā vecā paziņa paķēra mani zem rokas (ak, ja viņa zinātu cik daudz jaunāks es esmu, tad to nedarītu) un tad es dabūju paciņu ar šokolādi (pirmā un pēdējā šodien, btw.), pateicu attā Norikosanai. Vēlāk biju kafejnīcā, bankomātā un skrēju uz pēdējo vilcienu. Ja nepaspētu, tad vienīgā izvēle būtu palikšana pie kāda ciemos, jo taksītim naudas nebija; vai arī nakšņošana kaukur Tokijas nomales ielās vienam pašam, kas nav nemaz tik traki; [...] un tad es braucu mājās un redzēju čomikam S&M stila bikses ar melnām siksnām un virvītēm, kuras patika vēl vairāk nekā Morisana kļošenes. Un tad es gāju pa ielu un skaļi klausījos metālu, jo dvēselē ir biškiņ kaukā tā weird. Bet nu ir ok, tas arī ir vajadzīgs, vai ne.