Šovakar es aizgāju no darba nedaudz vēlāk, tā ap pusdesmitiem, kad lielākā salarīmenu daļa jau ir tuvu mājām vai arī mājās.
Virs Tokijas gaiss šodien ir nežēlīgi saspringts, to var just un nevar nepamanīt.
Atbraucot uz Šibuja konstatēju, ka Šibujā ir neparasti daudz cilvēku... Tā 3-4 reizes vairāk nekā parasti šai laikā. Pacentos iekāpt vienā Tõyoko vilcienā, pārpildīts, impossible. Pamanīju ka ļoti daudzi stāv un skatās uz vilcienu sarakstiem tā, itkā būtu šeit pirmo reizi. Uz sarakstiem tuvākais ekspresis bija pēc 15 minūtēm, tāpēc iekāpu lokālajā, kur mani tik nežēlīgi saspieda, ka tikko varēju paelpot. Bet nu tas viss ar smaidu, morram jau pofigs. Te tā pēkšņi uz vilciena ekrāniem lokālais vilciens pārtapa ekspresī un vilciens aizbrauca ignorējot mazās pieturas. Kāda mīļa meitene brillēs iespiesta manī sasildījās un iemiga, vairākas reizes centās nokrist, nu, kājiņas tač saļimst, bet viņu modināja apkārtstāvošie. Man gribējās viņu pieturēt, lai meitene izguļas, bet nu nenovērtētu.
Kad atbraucu uz Musaši-Kosugi staciju, kur man jāmaina vilciens otro reizi, konstatēju, ka cilvēku arī šeit ir tik dauz, cik nekad šai stacijā nav redzēts, biļeškartiņaparāti izslēgti, cilvēki iet iekšā brīvi, nečekojot biļetes. Eskalatori arī stāv, tikai raustās no kāpējiem. Uz platformas, kas ir ~200 metrus gara un ~10 metrus plata stāv vairāki cilvēku tūkstoši. To ir grūti iedomāties, bet tā viņš bija. Vilcienā atkal saspieda... Viss tik jocīgi.
Pārnākot mājās iekonektējos ar savu jauno draugu un viņa man pateica, ka Hanzõmon līnijā un Denentoši līnijā vilcieni nebrauc, jo kāds dabūjis nokļūt uz sliedēm pirms vilciena.
Ehh... Laikam tas cilvēks bija dvēseliski tuvs, jo man šīs dienas gribējās paveikt to pašu. Ļoti stipri gribējās. Un šodien it īpaši stipri, tik stipri, ka es jau sāku bīties pats no sevis, stāvēt tālāk no platformas, lai kājas pašas nelec zem vilciena.
Un tagad, tieši šobrīd, viss atkal ir savās vietās. Viss ir kārtībā.