Izlasot simamura;
Kad es atbraukšu uz Latviju un pēc pusotra mēneša, kad visi "raskačajutsa", sanāks pasēdēšana pie tējas kausiem kādā krogā, man būs jāstāsta par "tālajām zemēm". Noteikti būs jautājums "a tu Ķīnā esi bijis?". Es teikšu ka nē, bet domāšu "jā, bet ne tajā Ķīnā, par kuru tu sapņo". Diez vai kādu iespaidos stāsts par dzeltenajiem, saulē izdegušajiem Heilondzjaņas kalniem, kurus esmu redzējis no kāda attāluma un tikai. Mēs toreiz stāvejām uz ceļa, kuram ir tikai divi gali - viens izmirušajā krievu šahtieru pilsētā, otrs - Suifunhe pilsētā. Ceļš bija melns, saulē sakarsis un smaržoja tikai putekļi, jo pat ceļmalu zāle bija izšuvusi dzeltena.
Man jāaizbrauc vismaz līdz Huņčuņai, kur sākas Īstā Ķīna, nevis mākslīgās šopinga pilsētas, lai pateiktu "jā" un nemocītos sirdsapziņas pārmetumos.
Jā, un vai kāds vispār sapratīs, ja es stāstīšu par Ērgļu sopku, kad apakšā paliek smirdīgā, haotiskā pilsēta, rietumos ir samtaini zaļie Ķīnas kalni un uz visām pusēm ir jūra ar arhipelāgas gabaliņiem?
Vai arī par sakaitēto miglu, par purviem džungļos kalnu nogāzēs, par zaldātiem tais mežos, par vēl sazin ko.
Var par to stāstīt mūžam, bet tur nebūs ne miņas no tā, par ko man jautās. Tāpēc jau tas būs viltojums, lai arī es nemelošu nevienā vietā.