"Look, the orchestra is getting ready... Dance with me George!"

Viņi taisās svinēt helõvīnu, viņi ir līksmi un laimīgi. Nevaru tikt vaļā no sajūtas, ka tas viss ir tik ļoti samākslots, tā hiperaktīvā gatavošanās un cenšanās ir tikai akla "kaukāda mazpazīstama somsjina" atdarināšana. Nē, es neesmu tik konservatīvs, bet tas viss neizskatās no sirds.
Es klausos viņu sajūsmās un helõvīna stāstos un tā ir tā retā reize, kad tie neaizdedzina iekšā nevienu emociju, neko. Uz zemapziņā samākslotā prieka pilno "haha!" atbildu sausu "rofl" un pazūdu.
Dazanai saka, ka esmu ārēji gluži vienaldzīgs pret visu ko saka sarunas biedrs. Tā vienaldzība vienmēr ir tikai ārpusēja, iekšā kaut kas liels tomēr notiek.
Bet šoreiz, ar tiem helõvīniem un sajūsminātām meitenēm tā vienaldzība nav tikai ārēji vēsā daba. Tāpēc es slēpjos, jo ir kauns.