Šovakar esmu bišku nesakarīgs, jo miegains un tā, so, domu gājiens būs Brauna stilā.
Gribu pastāstīt par to, par ko jau daudzi ir dzirdējuši vairākas reizes, bet esmu tik sajūsmināts, ka tas ir jāiecibo:)
Tīģeru ciematā, Pīdana pakājē dzīvo mūks. Ciemats ir garš un viņa mājiņa atrodas kalnu lūzumā starp divām klintīm, akurāt pa vidu atrodas kalnu upīte ar sīkām forelēm un neskaitāmām rumbām. Man vienmēr šķita nedaudz mistisks tas fakts, ka tā zeme, uz kuras es tur stāvēju, beidzas kaukur tur - dzīlēs un vispār jau tā ir tāda vieta, zemes rēta, no kuras noteikti traucas ārā kāda spēcīga strāva. Mājiņu būvēja jūrnieks, ne mūks un viņa izskatās pēc kuģa, ar visiem apaļajiem lodziņiem durvīs. Iekārtota gaužām vienkārši - tai apkārt ir galerija, kas ir piekrauta pilna ar īpaši lieliem pīniju čiekuriem, pa vidu ir liela viesu istaba ar kamīnu, tepat blakus virtuve un otrajā stāvā maza guļamistaba ar balkonu, kur var malkot tēju, klausoties dabā. Uz sienas vienā vietā bildes vietā bija ženšeņa augs.
Tātad - tas mūks ielūdza pie sevis ciemos. Pie mājiņas auga ķiršu krūms un uz trim pusēm bija izlikti akmens ceļiņi. Viens uz "akas" pusi - īstenībā, tur nelieto akas, bet vienkārši izdauza resnam celmam viduci, ieliek upītē un apsedz ar vāku. Un tai celmā iekšā vienmēr ir svaigs un tīrs ūdens. Bet ok, šeit bija vēl jaukāk - ūdens tika ņemts no strautiņa, kurš diezgan pamatīgi tecēja ārā no klints. Otrs celiņš veda līdz austrumnieciskai lapenei, kurai virsū saaugušas citronliānas. Un trešais uz mežu. Mūks pateica, ka ies rādīt mežu. Katram iedeva pa nūjai un pateica ka tās ir pancui nūjas un tās nevajag pazaudēt - noderēs.
Kā bija mežā, tas ir atsevišķs stāsts, bet izejot jau no taigas ārā bija sajūta, itkā atgiezos no baznīcas. Protams, nevarēju nepaķert arī taigas bagātības - valriekstus, pīniju čiekurus un sēnes. Daudz kur bija jālec pāri strautiem un upītēm, dažreiz arī jākāpj ūdenī iekšā. Jauki.
Vakars tika pavadīts pie sarunām un gardengardām vakariņām.
Kopā ar mums bija studente, kas visu laiku dzīvo Ķīnā, bet šoreiz bija ar mums kopā - viņa dobji ņaudēja ķīniešu valodā un stāstīja to klasisko piemēru ar "ma" zilbes toņiem.
No rīta dabūju slaucīt no grieztiem bizbizmārītes, kuras tur bija tūkstošiem, skatījos arī kā krīt lapas nost no kokiem. Naktī bija salna. Pievakarē atbrauca vēl divi cilvēki, kuriem bija jābūt ar mums kopā - bet viņi apmaldījās un nakšņoja Pīdanā.
Un jā, kāpēc es to visu stāstu?

Kad es atgriezos uz VVO, vel siltu un sutīgu, salīdzinot ar Tīģerciematu, es sapratu, ka pasaules uztverē viss ir ļoti strauji mainījies. Tobrīd likās ka tā ilūzija vien ir un tas pāries. Bet nē - tās pārmaiņas iet tālāk. Un, laikam, uz labo pusi.