Ir pulkstens divi, man vakars, jo šai laikā es parasti tikai taisos gulēt.
Miegs nenāk, bet apkārt itkā apstājušies riņķī pelēki cilvēciņi un kaut ko pārmet. Un ir bēdīgi, ļoti, ļoti bēdīgi.
Uz desktopa ir angelfish, dažreiz nospiežu "show desktop" lai paskatītos.

Rīt braukšu uz kapsētu, ja nenogulēšu. Zemapziņā es jau laikam gribētu nogulēt, jo tiešām negribu uz turieni. Bet tas ir jāizdara, tas būs tāds milestone.
Kad atbraucu pie sievas ciemos pēdējo reizi, bija pavasaris, es atbraucu paņemt savus apavus vai somth., vēlāk atbrauca viņas čoms, es pagāju malā, lai nevairotu agresiju sevī, bet paskatoties uz viņu padomāju tikai, ka viņš atstāj pavisam vāja cilvēka iespaidu un nav vērts viņu pat aizskart. Jau pēc viņu nāves uzzināju, ka viņš bija Cilvēks ar lielo burtu. Mēs braucām ar sievu pa pilsētu viņas zilajā džipā un viņa ielūdza pie sevis ciemos kādreiz. Teica, ka viņas jaunās mājas nav mazāk mājīgas kā vecās un vispār mēs smuki samītosimies, ja man būs arī kāda meitene.
Kad man bija laiks izkāpt un pateikt ardievas, viņa raudāja. Es joprojām nezinu kāpēc. Viņa nebija no raudulīgajām, nemaz nē. Mums bija ļoti skaista kopdzīve, bet es nebiju tas, kurš spēra soli uz beigām. Vai ar biju, bet citā kontekstā?..
Rīt man jādodas pie viņiem ciemos. Kā arī bija solīts. Lai cik tas būtu bēdīgi, bet uz kapsētu. Es pat nezinu kur viņa atrodas, zinu tikai pilsētu. Samaksāšu taksometra vadītājiem lai aizved un parāda.