ASINSBALSS

Notre Dame De Paris - jauka, emocionāla retro filma. Spilgta un krāsaina. Klasika. 5 balles no 5.

Drugstore Cowboy - noskaņa mazliet līdzīga kā My Own Private Idaho. Smuks stāsts par narkotikām septiņdesmitajos. Istenībā ļoti patika. 5 no 5.

I'm Not There - patika forma. Patika, ka vairāki aktieri tēlo viena cilvēka dažādas šķautnes. Patika spēle ar krāsaino/ melnbalto kino. Un ļoti patika Keita Blānšeta un Hīts Ledžers. 4 no 5.

Elpojiet Dziļi - pašmāju klasika, kas ļauj paskatīties uz laiku un telpu pirms mums. Lieliska mūzika, protams. 3,5 no 5.

The United States Of Leland - lika atcerēties divas tikpat skaistas filmas - Donnie Darko un American Beauty. Līdzīga noskaņa un sajūtas. Mierīga, meditatīva, bet ar āķīti. 5 no 5.

Vicky Cristina Barcelona - īsenībā par šo filmu neesmu dzirdējusi nevienu sliktu atsauksmi. Un es pievienojos jūsmotājiem. Filma, kas spēj radīt nenormālu vēlēšanos pamest visu un braukt uz Spāniju baudīt dzīvi. :) Filmas siltā sajūta saglabājas vēl vairākas dienas. 4 no 5.

The Bourne Identity - labs trillerītis. Īstenībā patika daudz labāk nekā citas līdzīgas filmas. Un es labāk neteikšu, kuru Cibiņu man šausmīgi atgādina Mets Deimons ;)). Filmai - 3,5 no 5.

Vanity Fair - zināju, ko sagaidīšu. Ja nezinātu, būtu varbūt mazliet vīlusies (neesmu laikmeta drāmu cienītāja). Laba, profesionāla un krāsaina. Žetons Viterspūnai. 3,5 no 5.

Munich - nebija īsti manā gaumē. Tomēr visinteresantāk bija skatīties uz laika atveidojumu (70-tie). Kā vienmēr - neobjektīvi, bet 3 no 5.

Everything's Gone Green - ļoti jauka filmiņa pēc Duglasa Koplenda (!) grāmatas motīviem. Un Koplends, kā ierasts, sev tik raksturīgā manierē runā par savas paaudzes (te - gandrīz-30) sajūtu, sastopoties ar lielo patērētājsabeidrību; ar to, par ko "mēs katrs varam kļūt, ja vien neuzmanīsimies". 4,5 no 5.

Vēl var paspēt K Sunī noskatīties Kultūras Akadēmijas studentu filmas. Vakar redzēju programmas pirmo daļu. Ļoti, ļoti forši. Trešdien arī būs jāaiziet.

Par filmām runājot - divi visu laiku visromantiskākie kinostāsti ir Natural Born Killers (1994) un True Romance (1993). Interesanti, ka abas pirmssākumā ir veidojušas vienu scenāriju, kas vēlāk sadalīts divās filmās. Scenārija autors? Kventins Tarantino, protams! :)

Intervija ar Duncan O'Finioan
un
( saraksts ar [dažām no] filmām, kuras eventuāli plānoju noskatīties )

Esmu stipri palaidusies slinkumā - pēdējā laikā ir redzēts ļoti maz filmu. Bet te būs dažas, par kurām atradās pāris vārdi komentāriem:

1984 - slavenās Džordža Orvela grāmatas ekranizācija. Pesimistiska futūristika. Vizuāli atgādina sešdesmito-septiņdesmito gadu sci-fi filmas (prātā nāk, piemēram, Fahrenheit 451). Storijs, savukārt, reālistiskāks nekā pirmajā mirklī šķiet. 4 balles no 5.

The Man Who Knew Too Much - viena no manām mīļākajām Alfreda Hičkoka filmām. Lieliski aktieri - James Stewart un Doris Day; lieliska mūzika. Ģeniāls kino. 5 balles no 5.

Vertigo - vēl viens Hičkoka šedevrs. Fantastiska spēle ar kadriem un noskaņu. Īsta kino paraugstunda. Arī 5 balles no 5.

Duets - viegla filma bez pretenzijām. Režisors brīžiem šķietami aizmirst, ka filmē stāstu par karaoke, par ceļojumu un sapni, un tā vietā uzcep pavāju filmu, kas paliks atmiņā varbūt tikai ar to, ka Brūss Paltrovs tajā ir nofilmējis pats savu meitu. Rezultāts? Nevainīga svētdienas vakara filma, kas drīz vien aizmirsīsies. 2,5 balles no 5.

Eternal Sunshine Of The Spotless Mind - koša, jauka un romantiska. Labi aktieri, kas veiksmīgi glābj klasisko love story no ievietošanas aizmirstības plauktiņā. Vietām inčīga. Var skatīties. 3,5 balles no 5.

Chain Reaction - ņemam Keanu Reeves un Morgan Freeman, pārceļam atpakaļ uz deviņdesmitajiem, iedodam viņiem eksperimentālu laboratoriju, kas, protams, tiek uzspridzināta, piemetam FBI un CIA aģentus, valdības sazvērestību un mazliet pakaļdzīšanos un iegūstam Ķēdes Reakciju. As simple as that. 3 balles no 5.

Sweeney Todd: The Demon Barber Of Fleet Street - ja Tims Bērtons paņem savā komandā Džoniju Depu un Helenu Bonemu Kārteri, tad vismaz liela deva ironijas ir garantēta. Tāpat kā spēle ar krāsu, stilu un laikmetu. Ā, un vēl arī asinis - tumši rozā asinis. Un tāds dīvains dzīvesprieks. 4,5 balles no 5.

Indiana Jones And The Kingdom Of The Crystal Skull - tā kā pirms tam nebiju redzējusi nevienu šīs sērijas filmu, tad arī negaidīju neko konkrētu. Bet galvenā šīs filmas priekšrocība, šķiet, ir fakts, ka var skatīties uz visām tām lekšanām, krišanām, šaušanām un visām citām -anām un nesatraukties par to, ka "tā nevar būt". Jo tas viss it nemaz netraucē. Jo pasakām piestāv viss, vai ne? 3 balles no 5.

Sex And The City - godīgi? Filma vēl nebija pusē, kad man jau gribējās piecelties un aiziet. Tāpēc, ka sen nebiju redzējusi tik klišejisku, tik seklu, tik nejēdzīgu filmu. Tāpēc, ka, ja seriālu vēl varēja skatīties, tad šī filam ir absolūti nebaudāma. Naudu viņi sapelnīs, un būs cilvēki, kam patiks, bet es saku - izgāšanās. 2 balles no 5.

Wanted - labs action, bet ne tikai. Izcilā režisora Timura Bekmambetova (Dienas/Nakts Sardze; Likteņa Ironija 2) izcila debija aizokeānijā. Strauja, spilgta, stilīga. Ar domu. Ar supervaroni in disguise. Ar iekšējo cīņu. Ar asinīm. Ar Andželīnu Džoliju. Ar ieročiem. Ar visu, kas vajadzīgs. 5 balles no 5.

Control - Anton Corbijn stāsta melbaltu stāstu par leģendārās grupas Joy Division solistu Ian Curtis. Stāsta veiksmīgi - mierīgi, bez liekām detaļām, bet, šķeit, nedaudz tā 'pa virspusi'. Ir smuki, bet kaut kā tomēr mazliet pietrūkst. Manuprāt. 4 balles no 5.

Nu tad no viena gala:

V For Vendetta - kā kokteilis, kur nedaudz no Orvela futūrisma, nedaudz no Betmena, plus kāds mazumiņš Sin City piegaršas. Un vēl kaut kas grūti definējams, bet man patika. Droši ir pelnījusi 4,5 no 5.

Wristcutters: A Love Story - varbūt biju gaidījusi kaut ko mazlietiņ neordinārāku, bet pats sižeta uzstādījums jau nevar piedāvāt neko 'parastu' - darbība notiek vietā, kur nu pēc nāves nokļūst visi pašnāvnieki. Varbūt mazliet pietrūka ironijas, varbūt prasītos pieslīpēt sižeta oriģinalitāti, jo storijs daudzsološs. Asprātīgi, brīžiem stilistiski atgādina Interstate 60 (kuru, starp citu, iesaku). 3,5 no 5.

Repulsion - klasika paliek klasika, bet, godīgi sakot, man nepatika. Nav mans formāts. Bet doma par psihopātisku blondīni-slepkavu ir ok. 3 no 5, bet tikai kā nodeva Polanskim un Denēvai.

Dark City - futūristiska science fiction par tēmu ļaunie, mind-controlling citplanētieši, bet pasniegta ļoti stilīgā (šizīgā?) XX gadsimta beigu noskaņas mērcītē. Ja nekā cita, tad vismaz apburoši stilīgā Kīfera Sazerlenda dēļ jau nu gan ir vērts redzēt. Patika. 4 no 5.

Across The Universe - patīk The Beatles? Patīk sešdesmitie? Patīk mūzikli? Tad uz priekšu! As for me - šis tas patika, šis tas mazāk. Foršas vizuālās spēles, stilistika, Džo Kokers, Bono, psihodēlija, pseido-Dženisa Džoplina.. Visumā piekrītu Naumanim, kurš pēdējā Izklaidē filmai veltījis veselu atvērumu. Jā, bet man nepatīk bītli. Es, šķiet, labāk tomēr palieku pie Almost Famous. Bet šai filmai - 4 no 5 par centību.

Fear And Loathing In Las Vegas - divu stundu ceļojums visdažādāko narkotiku radītā pasaulē, kas materializējas nedaudz juceklīgā stāstījumā par Lasvegasu, draudzību un bailēm. Psihodēlika, krāsainība, Benicio Del Toro & Johnny Depp. 4 no 5.

Epic Movie - dumja, bezgaumīga un sekla, bet prasmīgāks prāts varētu to visu pārvērst varbūt pat baudāmā ironijā (tātad - par puskapeiku cerīgāka nekā Scary Movie). 1 balle no 5.

National Treasure - godīgi? Sen ne par vienu filmu nebiju tik ļoti smējusies. (Nu, labi, vēl ir arī The Mummy un tās turpinājums.) Mazliet 'Da Vinci Code', mazliet ironija un ļooti daudz Nikolasa Keidža. Bet iesaku tikai tad, ja ir nojauta, kas tie tādi masoni un kāds Amerikai sakars ar Ēģiptes senlietām. Bet man likās izklaidējoša. Pat to, ka sasmīdināja - 3 balles no 5.

Trainspotting - mazliet ku-kū, bet ļoti stilīga. Jā, deviņdesmito klasika. Makgregors man, diemžēl, pārāk stipri asociējas ar Mulenrūžu, tāpēc bija patīkami viņu redzēt tāda klejotāja-sapņotāja-junkie lomā. "Choose life. Choose a job. Choose a starter home. Choose dental insurance, leisure wear and matching luggage. Choose your future. But why would anyone want to do a thing like that?" - gluži kā no 'Fight Club'. 3,5 no 5. PS: Tas viņu akcents ir vienkārši Killing! ;)

Baraka - filma kā videoklips, kā vēstījums bez vārdiem. Tīras noskaņas, pie kurām jāpierod. Smuki. 4 no 5.

Kurt Cobain About a Son - ko var pateikt par Šo filmu? Pusotru stundu garš izvilkums-esence no 25h intervijmaratona starp Kurtu Kobeinu un žurnālistu Maiklu Azerradu, kas ierasktīts 93.gada nogalē. Patiess, nesagrozīts stāsts paša Kobeina vārdiem, ko pavada šķietami laikā un telpā sastingušu skatu videomontāža - no Aberdīnas un Olimpijas līdz Sietlai un Losandželosai. 4,5 no 5. Par īsu. :)

Esat redzējuši "What The Bleep Do We Know"? Ja nē, tad noskatieties, bet ja esat, tad patiks arī šī: "The Secret". Aizraujoša dokumentālā filma par it kā vienkāršu dzīves patiesību, bet iedvesmo. Ir vērts redzēt.

Meklēju, bet patiešām neatradu nevienā vietā likumā noteikumu, kur būtu teikts, ka mums ir pienākums vakcinēties. Un par šo tēmu, lūk, Alex Jones runā par vakcīnām. Un ne tikai. Bet mani fascinē tas patiesums, ar kādu viņš runā, tā aizrautība, kuru iepriekš nebiju manījusi ne viņā, ne kādā citā no NWO atmaskotājiem. Un tas ir šis vārda spēks, kas liek celties un pretoties, un domāt, un zināt. Un tu saproti, ka tieši no tādām lietām - no maziem, bet spēcīgiem "nē", ko tu uzdrošinies pateikt, kaut kas arī manīsies.

Jura Podnieka slavenā dok. filma "Vai Viegli Būt Jaunam?" ir patiešām izcila. Precīza, spilgta, spēcīga un nostaļģiska, bet tajā pašā laikā TIK mūsdienīga. Tāda sajūta, ka pēdējos 20 gados šajā valstī šajā sabiedrībā nekas nav mainījies:
Panki un jaunās māmiņas, kas naktīs murgo par kodolkaru. Dzejnieki un mākslinieki, un tie, kuriem mazliet pietrūkst spēka tādiem būt. Sistēmas nejēdzība un kaut kur pazaudētie ideāli, aizmirstā/ nepieredzētā iespēja pēc kaut kā vēl. Jaunība. Dumpīgums. Sevis meklējumi. Amatierkino un Afganistāna. Politika un reliģija. Visa veida karš. Pakļaušanās. Un nepakļaušanās. Un jaunība kā netverama smarža tam visam pa vidu, cauri un apkārt.
Dievīgi.

Vecās Pagastmājas Mistērija - par to jau, šķiet, pietiekami izteicos šeit, varu vien piebilst, ka šis latviešu šizo patiešām IR izdevies. 5 balles no 5.

Spun - pirmkārt, izcili (jauni un jau pieredzējušāki) aktieri - ar pašu Mikiju Rurku priekšgalā. Otrkārt - stilīgas kadru kompozīcijas, laba montāža. Raksturi un forma krāšņāki par pašu stāstu, bet, ja patīk filmas par narkomāniem - krāsainas un pseido-izpušķotas -, tad uz priekšu! 3,5 no 5.

Corpse Bride - jauka pasaka, izcils leļļu mākslinieku un datoriķu kopdarbs. Tehniski eleganti, vizuāli spilgti, sižetiski oriģināli. Lieliski aktieri - ierunātāji. 4 no 5.

The Merchant Of Venice - pēc definīcijas man nepatīk vēsturiskas filmas, bet šī nebija slikta. Niansēs neprecīzs Šekspīrs un klasiskās peripetijas ar dzimumu maiņu caur pārģērbšanos. Al Pacino un Jeremy Irons - bez komentāriem. Joseph Fiennes - na ļubiteļa. Neobjektīvi, bet 3 no 5.

Charlie And The Chocolate Factory - tā kā man šobrīd ir pasaku filmu ēra, tad bez šīs jau nu neiztikt. Vietām varbūt mazliet padrūma (oriģināls gan esot vēl drūmāks), bet to kompensē Džonija Depa varoņa izcilie joki un ekscentriskā, krāsainā personība. Tims Bērtons IR meistars. 4,5 balles no 5.

Das Experiment - malači vācieši. Scenārijs veidots pēc reāliem notikumiem līdzīga eksperimenta laikā septiņdesmitajos gados Stenfordā. Cilvēka uzvedības modeļu un pielāgošanās/ identitātes saglabāšanas jautājums neordināros (krīzes?) apstākļos. Uzsvars uz stāstu, ne formu. 3,5 no 5.

Solyaris - izcilais Staņislava Lema darbs izcilā lielā ekrāna versijā (ar amerikāņu versiju salīdzināt neņemos, jo pārāk ilgs laiks pagājis, kopš to redzēju). Tiešām superīga - šizīga, fascinējoša, domājoša, formā un sižetā satraucoša. Trūkst vārdu - viennozīmīgi 5 ar pusi balles no 5.

The Chronicles of Narnia: The Lion, The Witch And The Wardrobe - kamēr gaidām otro. Episka, liela pasaka. (Uz kristīgo simbolismu acis var pievērt. ;P ) Tiešām patika. Burvīga un skaista. Labi pastrādāts ar kostīmiem un imidžu. Tilda Swinton - fantastiska Baltā Ragana. Lai būtu 4,5 no 5.

Apollo 13 - kārtējais slavinājums dižajai aizokeāna nācijai. Milzum daudz patosa, sasodīti daudz (apzināti) nepareizu faktu un mākslots diženums. 2 no 5.

Stardust - vēl viena pasaciņa. Laba atpūta mierīgam vakaram. Michelle Pfeiffer un Rober de Niro - fantastika. Atsevišķi skati/ dialogi tiešām asprātīgi. Patīkama filma bez pretenzijām. 3,5 no 5.

This Is England - stilīgs stāsts par astoņdesmito gadu Angliju, skiniem un nac-patriotismu. Jauna cilvēka vasara, kurā izaugt un domāt. Aktuāla. 4,5 no 5.

El Laberinto Del Fauno - neatceros, vai esmu pieminējusi. Brīžiem skarba pasaka, brīžiem jāzivēlas tikai viens no diviem - pasaka vai reālisms. Tā arī ir filmas problēma - divi līdzās pastāvoši sižeti, kas rada sajūtu par nepabeigtību un kaut kā trūkumu. Oriģināli vizuālie momenti (tajā pasakas daļā). Ir vērts redzēt, kaut vai tikai tapēc, ka tā nav amīšu filma. 4 no 5.

Children Of The Corn - Stīvens Kings. Astoņdesmitie. Acīs krītoši 'specefekti', bet noskaņa, kā jau Kingam, nepārspējama. Kino klasika, tāpēc grūti saglabāt objektīvismu vērtējumā, bet lai būtu 3,5 no 5.

Mr. Magorium's Wonder Emporium - noskatīta šodien ZE Dienas ietvaros. Ierindas pasaciņa, kurai kaut kā pietrūkst - gan garuma, gan sižeta ziņā. Patīkami iepriecina netipiski izpalikusī mīlestības tēma. Akcents uz klasisko 'noticēšanu brīnumam'. Dastins Hofmans kā vienmēr, protams, burvīgs. 3 no 5.

Un, protams - Rīgas Sargi - kā gan bez tiem. Patika komiskie elementi. Tehniskām nepilnībām (sev netipsiki) uzmanību nepievērsu. Nedaudz traucēja visuresošā mīlestības līnija. Patīkami iepriecināja Artūrs Skrastiņš un Ģirts Krūmiņš. Izcilas ainas baznīcas tornī (sākot ar "здесь был Бермонт" un telefona zvanu un beidzot ar perfekto divcīņu - super!). Kopumā bija laba, bija laba. Laikam 4,5 no 5.

P.S.: Tims Bērtons 2010.gadā plāno izlaist filmu "Alice In Wonderland". Pateikt, ka tas ir lieliski un daudzsološi, nozīmē nepateikt neko. Žēl vienīgi, ka tā būs animācija. Ļoti gribās spēlfilmu par Alisi.

ok, šitais džeks David Wilcock ir vienkārši wow. (divi izrāvumi no intervijas te un te).
starp citu - raidījuma 'Coast To Coast' intervijas vispār ir mindblowing.

Sen nebija gadījies redzēt tik izcilu, spēcīgu un daudzšķautņainu filmu kā Jāņa Streiča 'Vecās Pagastmājas Mistērija'. Spilgti simboli, tēli un laika/ vietas attēlojumi, netradicionāls (varbūt - nepiespiests, nesamākslots, brīvs?) skatījums uz tādu lietu interpretācijām kā leģenda, laiktelpa, varbūtība, grēks un atmaksa, latviskums un cilvēcība. Fantastisks mūsdienu kino paraugs. Ģeniāli.

The Big White - satīriska komēdija par to, kā izlocīties no naudas grūtībām. Intriģējošs aktieru sastāvs, un tomēr filma sagādāja nelielu vilšanos. 3 no 5.

Monster - patiešām spēcīgs kino. Izcili aktierdarbi, spēcīgi raksturi. Šarlīze Terona godam nopelna savu Oskaru. Jāredz. 5 no 5.

Fahrenheit 451 (nejaukt ar Fahrenheit 9/11, kurai btw top turpinājums) - lieliskā filma iz pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem ir uzņemta pēc Reja Bredberija stāsta motīviem - par netālu nākotni un to, kur mūs var novest mūsu uzpūtība un vienaldzība. Jāredz ne tikai kā daļa no kino mantojuma. 5 no 5.

Evan Almighty - smieklīga filmiņa vieglai izklaidei, bet taisnīguma vārdā gan jāsaka, ka pirmā daļa (Bruce Almighty) bija labāka - gan sižeta, gan joku ziņā. 3 no 5.

The Simpsons Movie - protams, ka patiks, ja patīk Simpsonu seriāliņš. Tajā netrūkst ne asu jociņu, ne kultūrsociālu atsauksmju, ne arī jau tik ļoti iemīļoto tēlu. Jāsaka gan, ka kā ilgi gaidīta pilmetrāžas filma tā tomēr varēja atļauties nedaudz vairāk izkāpt no saviem standartu rāmjiem. Šeit rodas iespaids, it kā kārtējā sērija būtu izstiepta maķenīt garāka un uzlikta uz lielajiem ekrāniem. Lai arī kopumā, protams, nav slikti. 4 no 5.

Harry Potter And The Order Of The Phoenix - lielajiem pašmāju speciem Rietumai un Naumanim ir taisnība - šī poteriādes filma jau patiešām nav ne tikai bērnu kino, bet pat pretendē uz nopietnas drāmas statusu. Potera faniem ir iemesls sajūsmā spiegt, bet arī citi nebūs vīlušies. 5 no 5.

Children Of Men - futūristiska vīzija par netālu nākotni, kurā cilvēce izdzīvo savu pēdējo gadsimtu. Šķietami paredzamā un varbūt pat banālā tematika - cilvēces izmiršana - sevī īstenībā slēpj patiesi labu, izjustu un interesntu vēstījumu. Ir vērts redzēt. 4,5 no 5.

Janis Et John - pārlecam uz franču kino. Lai arī sākumā šķita kārdinoša un intriģējoša, beigās pārvērtās par vienkāršu ierindas filmu nelielai atslodzei. Labi aktieri, tas gan fakts. 2,5 no 5.

American Psycho - ironsks vēstījums par to daļu no XX gadsimta beigu paaudzes, kuru dzīvesveids un morālās un ētiskās vērtības tik stipri kontrastē ar viņu izcilo izglītību un erudīciju, ka konflikts kādā brīdī ir neizbēgams. Šie jaunie cilvēki par mērķi izvirza varu un naudu, viņi ir izcili, skaisti un izglītoti. Bet kas aiz tā visa slēpjas? Ja nu kāds vēl nav redzējis - tiešām iesaku. Vienā vārdā - stilīgi. 5 no 5.

Pi - intriģējošs ieskats matemātikas pasaulē - ne gluži tik komerciāls kā Beautiful Mind, laikam tieši tāpēc tik interesants. Patīkami atsvaidzina ne tikai A klases Holivudes spīdekļu visuresošo seju trūkums, bet arī tas, ka filma ir melnbalta, kas mūsdienās jau gandrīz vai asociējas ar sava veida underground kiču. 4,5 no 5.

PS: Ar nepacietību gaidu šo filmu.

Tommy Corn: How come we only ask ourselves the really big questions when something bad happens?

Bernard Jaffe: There's no such thing as nothing.

Bernard Jaffe: When you get the blanket thing* you can relax because everything you could ever want or be you already have and are.

Albert Markovski: Everything is the same, even if it's different.

Bernard Jaffe: If you look close enough you can't tell where my nose ends and space begins.

Bernard Jaffe: The universe is an infinite sphere whose center is everywhere and whose circumference is nowhere.


Jauka filmiņa.
------------
* - blanket thing

Sadabūju beidzot un noskatījos 'Natural Born Killers. Tarantino Edit'. Nav nozīmes, kura - oficiālā vai šī versija. Tās abas ir kā dzeja. Šajā gadījumā - kā viena dzejoļa divi izpildījumi. Divi izcili izpildījumi. Es vienkārši dievinu, kā Olivers Stouns spēlējas ar šī stāsta stāstīšanas tehniku. Es vienkārši mīlu, kā Kventins Tarantino ir uzrakstījis šo stāstu. Abso-fucking-lutely izcilākā dekādes filma. Bet es to jau daudzkārt esmu teikusi.

Filmas, kuras tā vien gribas noskatīties, bet nedodas rokā:
Wristcutters: A Love Story
un
Another Day in Paradise.

Bet no nesen redzētajām: vai es Jums jau pieminēju
American History X (4.5 balles no 5),
Half Nelson (3.5 balles no 5),
Shrek The Third (3 balles no 5 - tāpēc, ka jau trešā, bet smieklīga vienalga),
The Young Poisoner's Handbook (4.5 balles no 5. tiešām stilīga)
un
11:14 (~3 balles no 5, jo mazliet pārāk tipiska)?

Tagad dienas kārtībā:
The Big White,
Monster
un
Fahrenheit 451[!!].

Grindhouse - jaunā, nupat Kannās pabijusī Kventina Tarantino un Roberta Rodrigeza kopfilma. Interesanta ar to, ka veidota kā dubultfilma - formāts, ko izmantoja Amerikā brīvdabas kino ('grindhouse') ziedu laikos - divas atsevišķas filmas, divi atsevišķi stāsti vienā vakarā. Šausmu filmas. Slaktiņfilmas. Zema tehniskā izpildījuma, zemas mākslinieciskās kvalitātes B kategorijas trilleri.
Vai šī ir mana mīļākā Tarantino filma? Nē. Bet tas, kas piesaista šajā divu izcilu režisoru kopdarbā, ir tieši šīs sajūtas, šīs kino vēstures daļas atsvaidzināšana tai [amerikāņu] paaudzei, kas to vēl atceras no savas jaunības, un kinokultūrvēstures mācībstunda tiem, kas ir pārāk jauni, lai būtu to piedzīvojuši.
Bet mums? Vai arī šaipus okenānam, tiem, kam šī daļa kino tradīcijas ir sveša, šī filma varētu likties interesanta? Jā. Jā, ja patīk slaktiņfilmas (ar šo uzmanīgi - sk. zemāk), jā, ja patīk paskatīties un pamācīties šo kino, es teikšu, žanru. Un, jā, ja patīk abi augstākminētie režijas grandi.
Tomēr gribētu teikt - nevajag, nē, patiesībā nemaz nevar gaidīt no šīs filmas klasisku šausmu trilleri. Lai arī tajā ir daudz asiņu, ieroču, pakaļdzīšanās, skaistu meiteņu un pat monstru. Ja būsiet redzējuši vismaz kādu Tarantino iepriekšējo filmu (piemēram, tās pašas Kill Bill vai Pulp Fiction), Jūs sapratīsiet, par ko es runāju. Filma ir pārpilna ar citātiem no citām, tostarp arī pašu Tarantino un Rodrigeza, filmām. Kā jau varēja gaidīt - jo pieredzējušāks būs skatītājs, jo tālāk no žanra nospraustajām robežām viņu šī filma aizvedīs.
Bet es baidos no vienas lietas. Es baidos, ka pie mums notiks tas pats, kas daļā (visās?) citu Eiropas valstu - šo dubultfilmu sagriezīs uz pusēm, rādot katru tās daļu atsevišķi. Lai 'nemulsinātu' skatītājus, lai padarītu to 'vieglāk uztveramu'. Taču man liekas - sagraizot to, parcērtot to vidū pušu, tiek nozagta varbūt pat lielākā šī filmas burvība. Tā tiek nežēlīgi pārvērsta par prastu slaktiņfilmu, neļaujot skatītājiem uztvert to, kas tiek pasniegts tieši ar šī formāta palīdzību. Es varu tikai vēlreiz atkārtot - skatītājs ir jāaudzina. Ir jārāda un jāskatās sarežģītas filmas. Nevajag, lūdzu, nevajag tās 'kastrēt', padarot tās šķietami pieņemamākas vidusmēra skatītājam. Vidusmēra skatītājs nav neaptēsts. Viņš domā(s). Tāpēc nevajag.

The Omen, Damien: Omen II, The Omen: The Final Conflict un Omen IV: The Awakening. Kaut kad ļoti sen biju skatījusies. Toreiz likās baisāka. Bet mūzika patiešām izcila. Tagad saldajā ēdienā derētu vēl pirmās filmas rimeiku un kaut ko no citas sērijas: Pet Sematary.
Varbūt kādam ir padomā kāda laba, baisa (ne-pretīga, tieši baisa) filma?