ASINSBALSS - on the edge of reality

Šorīt, tā ap sešiem no rīta, man no miega lika uztrūkties briesmīga, pēkšņa skaņa [kas vēlāk izrādījās māsas modinātāja zvans], un tajā pašā brīdī, kad attaisīju acis (vai sekundes simtdaļu pirms tam) pamanīju aiz loga tumsā, ēnā stāvošu vīrieša tēlu. Viņš skatījās uz mani, pieplacis loga rūtij. Mierīgs, bet nesatricināms. Pus metru no manis (jo mana gulta stāv tieši pie loga, un aizkaru man joprojām nav). Un nākamajā brīdī viņa vairs tur nebija. Es ieniru atpakaļ dziļā, tumšā miegā. Vēl tagad nesaprotu, vai tajā brīdī acis biju attaisījusi, vai nē.