ASINSBALSS - Emm..

Uzraku kādu pavecu Kultūras Dienas numuru un netīšām uzdūros Gundegas Repšes slejai. Aizdomājos.

"Novērots, ka radi piešķir sev privilēģijas teikt viens otram acīs to, ko citi patur pie sevis vai, vissliktākajā gadījumā, izmuld kādā afekta stāvoklī. Lūk, piemērs. Biju aizrakstījusi māsīcai vēstuli, kurā izplājos kā sedziņa, nolēju asaras kā vasaras tūce un pateicu, ko domāju par esošās dzīves, tā teikt, ārpuses kategorijām. Nupat saņēmu atbildi. Izlasītās pamācības man šķita noderīgas arī plašākai lietošanai, jo vairāk tādēļ, ka māsīcas teiktais pilnībā atbilst valsts ideoloģiskajam kursam. Palasiet!

„Nu, ko Tu un Tev līdzīgie varat ņemties? Tu paliksi pa īstam slima, ja reizi pār visām reizēm neiemācīsies mainīt savu uztveri. Viss taču ir tikai tāds, kādu Tu to gribi ieraudzīt. Tu vaimanā, ka uz atklātajām vēstulēm un frakcionāram demonstrācijām tik kaismīgā latviešu inteliģence un žurnālisti ne pušplēsta vārda nav bilduši Poļitkovskas slepkavības sakarā. Paldies Dievam, mīļā, Tev pašai šis žanrs šķita savu laiku nokalpojis. Solidaritāte? Ap ko? Ap vārda brīvību? Tas vārds taču ir apmaksāts. Neglāb cilvēci, domā par sevi, sargi sevi. Priecājies, ja atrodi vēl kādu dzīvu žurnālistu, kura saimnieks ir patiesība, un noliec par viņu baznīcā svecīti. Sliktas domas slepkavām dod tikai spēku. Tu bļausities, ka oligarhi diriģē Latviju. Ko tad Tu gribēji? Pati diriģēt? Nodedzināt pilis un atkal visu pārdalīt? Priecājies, ka mēs redzam, kas ir kas. Tā ir varena viedība. Mēs esam apdāvināti ar redzi. Tu saki, ka pārdzīvo kāpu apbūvēšanu. Varbūt Tev skauž? Tas ir bīstami, skaudība, dusmas izraisa aknu slimības. Priecājies, ka šie cilvēki nav pametuši Latviju, priecājies par paaudzi, kas piedzims pie jūras un sarakstīs neaizmirstamus darbus, radīs ciematus pie jūras. Tu pinkšķi par lašiem un lučiem. Tā nu ir galēja liekulība. Ja Tu patiesi rūpētos par populācijas kvantitāti, tad atsacītos tos ēst. Bet, redz, Tev nepatīk malumednieki. Kāda starpība, kurš viņus nobendē? Tu esi izmisusi par bezvēsts pazudušajiem bērniem, ko policija nespēj atrast! Bet vai Tu spēj sevi atrast, mētādamās līdzi šiem ārējiem notikumiem? Galvenais ir cilvēks, mīļā! Valsts to saprot, un Tev tā arī jāuzvedas. Tu saki – prēmijas pēc vēlēšanām, šitā bezkaunība! Tava uztvere ir egocentriska, sīka. Arī tas, ka jūties pārsteigta, neko labu neliecina par spējām analizēt. Valstsvīru un ierēdņu dzīves attīstība notiek plānveidīgi un ļoti efektīvi. Vai labāk nav priecāties par to, ka kaut kas norit, kā domāts? Sabiedriskā transporta biļetes?!! Lieliski! Vienreiz sabiedrība izkustinās pakaļas, attīstīs muskulatūru un tik daudz neslimos ar slimībām, ko izraisa mazkustīgs dzīvesveids. Manuprāt, Veselības ministrija ir pelnījuši trīskāršas prēmijas, ja tarifus tiešām paaugstinās. Tiesneši, tiesneši! Kas Tev par daļu? Dzīvo godīgi, un nebūs Tev jādod ne kukuļi, ne kāds noklausīsies Tavu telefonu. Viss taču ir vienkārši. Nauda, cenas! Nevajag visu pārrēķināt naudā. Biezpienam ir arī garīgā enerģija. Tas stāsta par gotiņu, no kuras taisīts. Var taču nepirkt, neaprīt, var vienkārši paturēt rokās, ieelpot, uzņemt lauku izstarojumu un ar pateicību raudzīties pasaulē, ko senči nodevuši mums mantojumā. Ietaupi, nepērkot bērnam kaut kādus tur svešzemju augļus, no kā var rasties pat bīstami izsitumi, bet aizej vienreiz un nokristī viņu! Man ir radies iespaids, ka Tu nemīli sevi, Tu pašiznīcinies. Kāpēc gan Tu nevarētu visa šī pašas psihē radītā haosa un degradētas izpratnes uzburtu formu vietā, teiksim, paārstēties ar karstajiem akmeņiem, iziet ajūrvēdisko programmu, pasēdēt aromātiskajās pirtīs, galu galā, izvēlēties sev personisko psihoterapeitu un pieņemt sev kādu ticību? Ir tik daudz iespēju. Izvēle – katru dienu. Man Tev vēl daudz sakāmā, bet – citreiz. Dzīvo gaišāk!”"  

(c) Gundega Repše, KD