ASINSBALSS - ES GRIBU, LAI CILVĒKIEM IR NELABI NO MANIS

Q; Ko vēl, izņemot naudu, var zaudēt, zaudējot darbu?
A: Neko?

So, ja nu tagad, pēc tā visa, kur es esmu vainīga NEAPZINĀTI un tikai tāpēc, ka kādam citam nebija laika/ vēlēšanās paskaidrot, kā tas viss darbojas, es palieku bez darba, tad - god-bye Lenin, tā teikt - no more drinks, no more fun, no more tā visa, ko var darīt, ja pie dvēseles ir kaut daži lati.

1.Iešu tad atpakaļ uz to darbinieku geto, nolikšu pie malas savas ambīcijas un dzīvošu kā spoks - bez mērķa, bez ambīcijām. Nogalināšu savu ego. Pārstāšu ēst un dzert, pārstāšu elpot, un - jā, ja ir darbs, tad vismaz ir kaut kāda drošības sajūta. More or less. Pārvērtīšos par neko nejūtošu zombiju un centīšos ignorēt tās sajūtas, kas nāk virsū - sajūtas par to, ka šī pasaule ir vairāk kā tikai 5 sense reality. Piedrāzīšu to visu un dzīvošu šajās 5 sajūtās. Mānīšu sevi. Pārdošos sabiedrībai, komercijai un sistēmai. Vakaros godīgi nākšu mājās, mazgāšu netīro veļu un skatīšos ziepenes. BŪŠU NEĪSTA. MĀKSLĪGA. MAN PIE DIRSAS.

ES GRIBU, LAI CILVĒKIEM IR NELABI NO MANIS.

2.Piedrāzīšu sistēmu un atteikšos no jebkādas nākotnes par labu tam, lai caurām naktīm filozofētu par realitāti un ilūziju, pārcelšos uz dzīvi kaut kur pagrabstāvā, pelnīšu naudu strādājot par apkopēju un pārklāšu savas dzīvesvietas sienas ar mālu, bezgalvainām bārbijām, izkāmējušu putnu un holokausta bildēm, runāšos tikai ar dzīvniekiem un rēgiem un nejutīšu absolūti nekādu atbildību pret sabiedrību un cilvēci. MAN PIE DIRSAS

ES GRIBU, LAI CILVEKIEM IR NELABI NO MANIS.