ASINSBALSS -

Un kā vēl! Reiz, pirms dažiem gadiem es kādai savai paziņai, kura tikko bija ieradusies no laukiem lielajā pilsētā studēt, teicu, ka pilsēta viņu apēdīs. Sažļembās kā ikvienu. Un nu tas pamazām notiek. Nevienu tas neizbrīna.
Tāpēc es ne tikai ieteiktu kādu laiku padzīvot laukos, bet vienkārši pārvākties tur uz dzīvi (kā es to esmu ieplānojis). Pilsēta apēd mūsu apziņas vai vismaz par varītēm cenšas to darīt. Iemāca ignorēt citam citu, liek aizmirst par cieņu un pieklājību, māca ienīst cilvēkus, gluži kā Tu teici, lai gan it's NOT by default. Pat padzīvojot tikai nedēļu nelielā lauku miestiņā, esmu pieredzējis, kā šos procesus var pagriezt atpakaļ. Bet lielpilsētas ieaudzinātā komforta vārdā reti kurš vairs ir spējīgs atgriezties atpakaļ. 'Laukos visi nodzeras', 'tur nav darba' un citas muļķības...

Nu, un? Es arī esmu uzaudzis pilsētā, taču vide, kur esam pavadījuši mūžu (šajā gadījumā - līdzšinējo mūžu), mūs automātiski nepadara par tai piederīgiem vergiem. Vismaz tā tam nevajadzētu būt.
Tava ideja par dzīvoklīti ir laba, taču pierīgā šobrīd diezgan izplatīta tendence. Es tikai baiļojos par to, ka reiz galvaspilsēta būs milzīga, kilometru desmitiem, kas tik un tā mūs aprīs... So you must think ahead.

Nu, ja! Bet arī viņi - šī trijotne - kādu laiku bija dzīvojuši lielā, burzmainā vidē. Teikšu atklāti - tāpēc man arī riebjas pilsēta. Man liekas, ka tieši TUR nav iespējams noslēpties. Vienmēr pa kādu celtnes logu tomēr kāds kādu būs redzējis. Laukos pietiek vien ar mutes turēšanu un apsveicināšanos ar kaimiņiem, ja tādi ir tuvumā. Pārējo var paturēt noslēpumā un, ja vien nav tendence katru piektdienas vakaru iet uz bāru un pielieties, pirmajam pie letes sastaptajam izkratot sirdi, tad viss būs ok. Un, ja tomēr ar laiku iepazīsti cilvēkus pietiekami labi, tad viņi sāks izturēties vairāk kā draudzīgi - pabalstīs grūtā brīdī, gan materiāli, gan morāli. Fakts. Fakts tāpēc, ka reiz, kad es pirms dažiem gadiem iemēģināju roku zemes mērniecībā kādā attālā miestā, pats pagasta priekšnieks mūs toreiz izvadāja pa attiecīgajiem GPS punktiem, pacienāja ar pusdienām un visādi centās izlīdzēt. Tieši tas efekts ir tas vajadzīgais - tas, kas mūs atkal padarītu par laimīgiem cilvēkiem. Un noslēpumi vienmēr ir un paliks mūsu, ja tā vēlēsimies.

Tu arī atradīsi, agrāk vai vēlāk. Vai nu uziesi nejauši vai arī pašai iepazīstot sevi izsecināsi, kur jūties vislabāk. Vēl ir trešā kategorija - tie, kas mūžīgi ir ceļā un viņiem mājas ir tikai formāli, taču diez vai Tu piederi pie tiem.

Pag, kā tur bija - 'gulbīti, gulbīti, kustini kājiņas, ved mani uz laimīgo zemi'?

Tehniskas dabas iestarpinājums: šim skinam ir viena nelaime - jo vairāk komentāru (šie gan galīgi nav uzskatāmi par komentāriem), jo saspiestāki tie kļūst un līdz ar to arī grūtāk pārskatāmi.. ;)

Aber es gribēju teikt to, ka dažiem dzīvē ir paveicies un viņi ir priviliģētākā stāvoklī, ja jau nu pirmās dienas ir atraduši mājas, kamēr citi tā var apgalvot vien pēc daudziem gadiem, kuri pavadīti meklējumos.. Vai cilvēka dabā ir skriet apkārt?

Ok, so I'll just stop talking..