daži vārdi par 11.nov. 1919/2007

« previous entry | next entry »
10.. Nov, 2007 | 14:03
skaņas: Ville Valo and Natalia Avelon - Summer Wine

Es neesmu no tiem, kas izceļas ar patriotismu. Es neticu spožajai nākotnei. Es neticu valstij, demokrātijai un nacionālpatriotismam. Es neticu institūcijai kā sugai. Bet es vienalga rīt būšu tur.
Kāpēc? Varbūt tāpēc, ka es ticu cīņai. Es ticu vēstures nozīmei, lai arī brīžiem pārspīlētai un idealizētai.
Bet vispār es nemāku pamatot, kāpēc es tur būšu. Varbūt aiz cieņas pret karavīriem, kas toreiz aizstāvēja Rīgu. Varbūt tāpēc, ka es neticu, ka brīdī, kad vēsture atkārtotos, varētu notikt kas līdzīgs. Varbūt tāpēc, ka mūsdienās cilvēki tā raustās par savu pakaļu, ka drīzāk paslēptos mātei brunčos nekā aizstāvētu savas tiesības/ pārliecību.
Es nerunāju par soc-politisko situāciju. Lai arī uz to var attiecināt tieši to pašu. Es runāju par indivīdu. Par cilvēku.
Varbūt es kļūdos. Varūt mums patiešām vēl ir savs lepnums, sava spēja stāvēt uz abām kājām un "lūzt, bet neliekties". Bet tādā gadījumā es nemāku to saskatīt.
Bet varbūt es esmu tā, kam nav savas stingrās pārliecības. Samulsu.

links | drain the blood | Add to Memories

Comments {2}

* * *

from: [info]lapsene_lb
date: 10.. Nov, 2007 - 20:57
links

Es no sirds gribētu būt, bet redzi- arī es šajā brīdī augstāk vērtēju savas vajadzības, laiku, ikdienas mācības. Vai tas ir prāts, kas to nosaka, vai es patiesībā mana sirds tā nemaz nejūtas? Nezinu, cik slikti/ labi tas ir.
Patriotismu nevar iemācīt, to nevar ieaudzināt. Pie tā ir jānonāk pašam- tā ir mana pārliecība. Vai esmu nonākusi? Daļēji. Vismaz gribas ticēt, ka tauta, ja vajadzētu, tad varētu apvienoties, stāvēt un krist viens par otru un ka es būtu starp tiem cilvēkiem. Es būtu. Tāpēc vienmēr esmu gribējusi būt saprātīgā vecumā 3. atmodas laikā, lai izbaudītu to tautas vienotību, kas bija.
Un es klausos Igo dziesmu "Pie laika" un man patīk, kā skan vārdi šajā dziesmā. Tas iedvesmo. Jo jebkurā laikā ir vērtības, par ko cīnīties.

Atbildēt