:
o, Laurai Mārlingai pēc četriem mēnešiem būs jauns albums.
zaudētas kaujas
History
30th October 2012
:
tātad, pāris vārdi par interneta veikalu 1a.lv. uvertīras vietā varētu pastāstīt par dzīvokļabiedra laptopu, kas prasmīgi tika izvēlēts tāds glauns, ar alumīnija korpusu, un atsūtīts bez jebkāda alumīnija, tērpts visparastākajā plastmasā. protams, ka pie pasūtīšanas bija disklaimeris, ka var atšķirties no attēlos redzamā, bet nu ar to laikam tomēr cilvēki biežāk saprot citu krāsu vai kaut ko tādu, nevis materiālu, no kā lieta gatavota.
nu ja, un tad es no viņiem pasūtīju savu mobilo. jau sūtot uzmanību saistīja fakts, ka attēli atkal neatbilst precēm. proti, sērijas numuros norādītās krāsas atšķīrās no tām, kas bildēs. piemēram, es pasūtīju melnu ar opciju apakšā uzlikt baltu strīpu (un tāds arī tas izrādījās - proti, atšifrējums no sērijas numura ir pareizais), bet bildēs bija viscaur balts. atsūtīts, turpretī, ar pirmo piegājienu tika rozā.
ko lai saka - pēc cenām un visādi tas ir labs veikals, bet kaut kādā preču piegādes posmā tiek nodarbināti tikai cilvēki ar smagi traumētu redzi.
pēc pareizā modeļa piegādes, negludumi bija salīdzinoši nelieli: mans uzvārds bija uzrakstīts nepareizi, visas instrukcijas vāciski un vakar vakarā saņēmu īsziņu, lai tak beidzt eju pakaļ pakai, jo viņi turēs vairs tikai divas dienas (telefons ir pie manis kopš pagājušās ceturtdienas).
nu ja, un tad es no viņiem pasūtīju savu mobilo. jau sūtot uzmanību saistīja fakts, ka attēli atkal neatbilst precēm. proti, sērijas numuros norādītās krāsas atšķīrās no tām, kas bildēs. piemēram, es pasūtīju melnu ar opciju apakšā uzlikt baltu strīpu (un tāds arī tas izrādījās - proti, atšifrējums no sērijas numura ir pareizais), bet bildēs bija viscaur balts. atsūtīts, turpretī, ar pirmo piegājienu tika rozā.
ko lai saka - pēc cenām un visādi tas ir labs veikals, bet kaut kādā preču piegādes posmā tiek nodarbināti tikai cilvēki ar smagi traumētu redzi.
pēc pareizā modeļa piegādes, negludumi bija salīdzinoši nelieli: mans uzvārds bija uzrakstīts nepareizi, visas instrukcijas vāciski un vakar vakarā saņēmu īsziņu, lai tak beidzt eju pakaļ pakai, jo viņi turēs vairs tikai divas dienas (telefons ir pie manis kopš pagājušās ceturtdienas).
:
tā kā tuvojas tās zīmīgās oktobra beigas un darīt kaut ko pašizaugsmei noderīgu šovakar nevelk, varētu arī informēt lasītājus par labām šausmu filmām. ar trīs piemēriem. ja kāds no piemēriem nav redzēts, patiešām iesaku noskatīties.
piemērs #1 - Rosemary's Baby. 1968. gads, režisors Romāns Poļanskis, Airas Levina grāmatas ekranizācija.
tāpat kā abi pārējie piemēri un tāpat kā citas Poļanska šausmenes, šī ir izcila filma - ne tikai šausmu, bet vispār. lielisks sižets un aktierdarbi, un fantastiski režisēta - no rāmā filmas sākuma spriedze pieaug burtiski ar katru nākamo ainu. ne par kādiem "boo-scares" nav ne runas (tāpat kā abos pārējos piemēros), tikai pastāvīgi augošu sasprindzinājumu, no kura grūti novērsties. mēģinot atrast labāko šausmu filmu ever, vērtējot ar punktiem to, cik nevainojami viss izdarīts - es nevaru iedomāties, kas varētu tik novērtēts augstāk par Rozmarijas bērnu.
piemērs #2 - The Haunting. 1963. gads, filmu režisējis Roberts Vaizs (vismaz man šis vārds ne ar ko īpašu nesaistījās - bet viņš režisējis "Mūzikas skaņas", "Vestsaidas stāstu", "Dienu, kurā Zeme klusēja", "Hindenburgu", "Andromeda Strain (vīrusapokalipses filma, kas, agrā jaunībā redzēta, nenormāli iespiedās atmiņā), un rediģējis "Pilsoni Keinu"), Šērlijas Džeksones grāmatas ekranizācija.
nu lūk - ja, savukārt, labāko šausmeni mēģinātu atrast, skaitot to, cik cilvēkiem skatīšanās laikā palicis bail, tad uzvarētāja tikpat labi varētu izrādīties šī filma. parasts sižets (bars cilvēku mēģina pārlaist nakti apsēstā mājā), it kā dziļi, bet neizpētīti varoņi, un grandiozi izmantotas melnbalto filmu iespējas. spēles ar ēnām, klusums, melnas kontūras fonā un ne jausmas par to, vai un kas tur spokojas vai nē. un tad vienā brīdi ir tā, ka ir bail.
piebildīšu - savulaik pa tv rādītā Stīvena Kinga "Sarkanās rozes nams" lielā mērā ir šīs filmas rimeiks, ar Kinga scenāriju, kurā iekļauts arī no relitātes ņemts stāsts par šauteņu ražotāju Vinčesteru ģimenes pēdējās atvases vājprāta izpausmēm, ceļot māju visām ar vinčesteru noblieztajām dvēselēm. ceļot, un ceļot, un ceļot, un ceļot.
piemērs #3 - The Innocents. 1961. gads, režisors Džeks Kleitons, Henrija Džeimsa noveles "Skrūves pagrieziens" ekranizācija - scenāriju rakstījis Trūmens Kapote.
mana mīļākā šausmu filma un viena no mīļākajām filmām vispār. tik mīļa, ka tagad jāiet uzsmēķēt.
esmu atpakaļ. iepriekš pieminētajos šausmeņu labuma novērtējumos The Innocents nebūtu daudz izredžu, jo filma nav biedējoša. bet ir kaut kas cits. lieliski trāpīta noskaņa un tamlīdzīgi, un... šajā brīdī man grūti izvairīties no spoileriem... tas, kas man filmā tik ārkārtīgi patīk, ir veids, kādā pastāstīts stāsts ar divām interpretācijām. neko nebakstot ar pirkstu acī, ne tuvu tam; viss ir tik eleganti pateikts ar tieši kino izpausmes līdzekļiem. tas, ka katru sarunu iespējams redzēt no divām pusēm un kā katrs no iesaistītajiem taču runā par ko citu, kā tiek rādītas statujas un no kuras puses spīd saule; secība, kādā spoki parādās un kādus tos redz varone (tā vispār ir atslēga uz stāstu); un pašas varones pretrunas un iemesli tam, ko viņa dara un redz... nu bet nekā tāda jau tur noteikti nav; pieņemu, ka cilvēks, kas redzējis vairāk labu filmu, varētu man te vienu otru vārdu pateikt par visādu muļķību saslavēšanu. tomēr man patika. tiešām patika, kaut pieņemu, ka tas varētu nebūt ļoti universāli. pievienoju Keitas Bušas dziesmu par šo filmu:
http://www.youtube.com/watch?v=F4vG9uxP
piemērs #1 - Rosemary's Baby. 1968. gads, režisors Romāns Poļanskis, Airas Levina grāmatas ekranizācija.
tāpat kā abi pārējie piemēri un tāpat kā citas Poļanska šausmenes, šī ir izcila filma - ne tikai šausmu, bet vispār. lielisks sižets un aktierdarbi, un fantastiski režisēta - no rāmā filmas sākuma spriedze pieaug burtiski ar katru nākamo ainu. ne par kādiem "boo-scares" nav ne runas (tāpat kā abos pārējos piemēros), tikai pastāvīgi augošu sasprindzinājumu, no kura grūti novērsties. mēģinot atrast labāko šausmu filmu ever, vērtējot ar punktiem to, cik nevainojami viss izdarīts - es nevaru iedomāties, kas varētu tik novērtēts augstāk par Rozmarijas bērnu.
piemērs #2 - The Haunting. 1963. gads, filmu režisējis Roberts Vaizs (vismaz man šis vārds ne ar ko īpašu nesaistījās - bet viņš režisējis "Mūzikas skaņas", "Vestsaidas stāstu", "Dienu, kurā Zeme klusēja", "Hindenburgu", "Andromeda Strain (vīrusapokalipses filma, kas, agrā jaunībā redzēta, nenormāli iespiedās atmiņā), un rediģējis "Pilsoni Keinu"), Šērlijas Džeksones grāmatas ekranizācija.
nu lūk - ja, savukārt, labāko šausmeni mēģinātu atrast, skaitot to, cik cilvēkiem skatīšanās laikā palicis bail, tad uzvarētāja tikpat labi varētu izrādīties šī filma. parasts sižets (bars cilvēku mēģina pārlaist nakti apsēstā mājā), it kā dziļi, bet neizpētīti varoņi, un grandiozi izmantotas melnbalto filmu iespējas. spēles ar ēnām, klusums, melnas kontūras fonā un ne jausmas par to, vai un kas tur spokojas vai nē. un tad vienā brīdi ir tā, ka ir bail.
piebildīšu - savulaik pa tv rādītā Stīvena Kinga "Sarkanās rozes nams" lielā mērā ir šīs filmas rimeiks, ar Kinga scenāriju, kurā iekļauts arī no relitātes ņemts stāsts par šauteņu ražotāju Vinčesteru ģimenes pēdējās atvases vājprāta izpausmēm, ceļot māju visām ar vinčesteru noblieztajām dvēselēm. ceļot, un ceļot, un ceļot, un ceļot.
piemērs #3 - The Innocents. 1961. gads, režisors Džeks Kleitons, Henrija Džeimsa noveles "Skrūves pagrieziens" ekranizācija - scenāriju rakstījis Trūmens Kapote.
mana mīļākā šausmu filma un viena no mīļākajām filmām vispār. tik mīļa, ka tagad jāiet uzsmēķēt.
esmu atpakaļ. iepriekš pieminētajos šausmeņu labuma novērtējumos The Innocents nebūtu daudz izredžu, jo filma nav biedējoša. bet ir kaut kas cits. lieliski trāpīta noskaņa un tamlīdzīgi, un... šajā brīdī man grūti izvairīties no spoileriem... tas, kas man filmā tik ārkārtīgi patīk, ir veids, kādā pastāstīts stāsts ar divām interpretācijām. neko nebakstot ar pirkstu acī, ne tuvu tam; viss ir tik eleganti pateikts ar tieši kino izpausmes līdzekļiem. tas, ka katru sarunu iespējams redzēt no divām pusēm un kā katrs no iesaistītajiem taču runā par ko citu, kā tiek rādītas statujas un no kuras puses spīd saule; secība, kādā spoki parādās un kādus tos redz varone (tā vispār ir atslēga uz stāstu); un pašas varones pretrunas un iemesli tam, ko viņa dara un redz... nu bet nekā tāda jau tur noteikti nav; pieņemu, ka cilvēks, kas redzējis vairāk labu filmu, varētu man te vienu otru vārdu pateikt par visādu muļķību saslavēšanu. tomēr man patika. tiešām patika, kaut pieņemu, ka tas varētu nebūt ļoti universāli. pievienoju Keitas Bušas dziesmu par šo filmu:
http://www.youtube.com/watch?v=F4vG9uxP