| Tiešraide |
[Apr. 16th, 2007|12:11 pm] |
Es nezinu kā lai aizbēg. Es vispār neko daudz nezinu par bēgšanu.
Tie, kas mīl darbu, var vienkārši paņemt slotu un asfaltam švirkstot kasīt un dzenāt ziemā sakrātās smiltis. Tie, kuriem tuvāka ir daba, var paraut motorzāģa startera trosi un putniem ceļoties debesīs ieskriet mežā. Gan jau ir arī tādi, kas var paslēpties papīros. Lai mākoņos atspīdot saules biezajai gaismai, vēl pirms parādīšanās pie horizonta, nepietiktu spēka izlauzties cauri ar papīriem aizblīvetajam logam. Es nezinu vai birokrātam ir labāk, vai vispār kādam ir labāk vai sliktāk.
Ja lekcijas ir tikai divas dienas nedēļā un smilšu dzenāšanai pietrūkst ticības un nav jau arī tās slotas, bet putnus izbiedēt ir kauns un papīros slēpjoties pārāk liela iespēja apmaldīties. Ja man būtu labāka redze, skatītos pāri likteņupes tumšajai straumei uz stacijas pulksteni un skaitītu laiku – viens, divi, trīs...
Baznīcas torņi ir lielāki un ticamāki par pulksteņa mehānisko laika interpretāciju. Mācītājs nometies ceļos pirms svētā vakarēdiena stiprina savu garu lūgšanā. Viņa sieva mājās lako izmērcētos nagus, atsēdusies uz pašas dīvāna malas. Acis ik pa brītiņam, steidzīgi, bet ne nervozi paceļas pret TV ekrānu, kur tiešraidē no Doma baznīcas pārraida otro Lieldienu rīta dievkalpojumu. Ja šo ainu paātrinātu viņas galva staipītos kā balodim, bet viņa neredz sevi no malas. Galvā ir doma - neapzināta, aizliegta. Svešinieks, kas novelk viņas halātu un pavirši ļauj tam palikt sakrokotam uz grīdas. Zīda naktskrekls kā trausla migla šķir no kailuma. Lūpas vēl sekundes daļu pirms pieskāršnās pleciem jau ķermeni pārvērtušas instinktīvās laimes trīsās. Tālāk viņai ir drusku bail no savas sirdsapziņas, bet apstāšanās nebūs. Bailes? Sirdsapziņa? Tās ir lai apmānītu, lai atrastu attaisnojumu. Draudze vienojas kopdziesmā, ērģelnieks pompozi uzsāk gaudenu korāļa dziedājumu, brīdī, kad svešinieks ar savām lūpām stāsta par klēpja brīvdienām |
|
|
| Puzle |
[Apr. 16th, 2007|12:14 pm] |
Šaurā telpa pilna ar smaržu, vecu un iesūkušos gar sienu atbalstītajos skapjos. Aiz stiklotajām durtiņām brūnas burkas ar korķiem un gandrīz simtgadīgiem pulverīšiem. Visam šeit ir sava smarža, visam - it visu smarža. Vecības mirklis pazūd, durvis, kas šķir no jaunās pasaules, neizbēgami, piespiež saskārties ar alumīnija kliņķi, tieši tādu kā reiz redzēju pēc ugunsgrēka puskusušu, kroplu bez nākotnes.
Man norādīja virzienu - ap stūri, jā, tieši ap stūri pašā telpas kaktā smaidošas, pavērtas lūpas neslēpa baltos zobus. Viņa ir par 20 cm īsāka nekā esat iedomājušies un sarkanā blūzīte, kas klāj viņas miesu un izskatās nedaudz par nedabīgu, lai spētu noticēt. Lai spētu vispār ticēt, ka jebkas ir pietiekami īsts, lai uzvilktu drēbes, lai vispār spētu apģērbties.
Viņa vēl smaidīja un labajā rokā piespiestais telefons, apmēram tajā vietā, kur atrodas auss, iespējams, bija izdomāts.
Kreisajā pusē no manis ir meitene ar šallē ieslēptu seju, liekas, ka viņa raud, bet nodevīga kustība atsedz arī viņas smaidu kopā ar acīs ieslēptajām bailēm, bet briļļu rāmīši ir vienīgais, kam spēju pievērsties, varbūt tikai mazās trauslās eņģes un skrūvīte, kas satur to visu kopā.
Gandrīz četru metru augstumā pie griestiem ir pieskrūvētas dienas gaismas lampas. Briļļu stikli, kas izgatavoti no plastmasas, daļu no nedabīgās gaismas atstaro.
Viena teikuma dēļ atnācu un tagad tas viss liekas tik nesvarīgs, tik nevajadzīgi mākslīgs. Gribējās, lai tas nekad nebūtu manī dzimis.
Viņas aizgāja pirms manis, šaurajā telpā kopā ar smaržu saplūda viņu smiekli un manis paša bezjēdzība.
Brīdī, kad rakstīju pēdējos teikumus, blakus apčurājās bērns, viņa seja ar puspavērto muti nesa bezgala mieru, kas kopā ar dažām molekulām urīnvielas, pavisam viegli un gandrīz graciozi atlaidās līdz maniem ožas receptoriem.
Rokā viņam bija zīmulis, kas papīru bija padārījis tikai viņam saprotamu zīmējumu mudžeklī, bet blakus gulēja puzle ar suņa attēlu uz zila fona ar iztrūkstošu vienu gabaliņu. Un tagad es saprotu, kāpēc man nekad nav patikusi puzle |
|
|