izdomestificeet zobinjus, lai pa starpaam neliistu laukaa nesmuki vaardinji. metafoooriskie tramvajs un aazis

Es savu dzīvi laikam taisu par baigo ziepeni. Lielā mērā es to pamatoju ar vēlmi rīkoties un attiekties pret visai latīņamerikānisku notikumu attīstību nevis racionāli domājot, bet gan tā ,kā saka juška (arī laikam tāda ne-latviska) Un tad beigās sanāk ieziepēti. un tad man patīk naktīs neiet gulēt, bet nopīpēties uz palodzes , skaldot sev par to, cik šuausmīgi viss ir izvērties. vai arī- cik šausmīgi es esmu gribējusi visu to izvērst un labi,ka citu racionalitāte uzlika veto.
nez kas no šitā ārstē.

it kā jau sen esmu sapratusi,ka, lai vispār šajaa mežaa kādā kokā uzkāptu un paskatītos no augshas platleņķa objektīva vispārināti-padziļinātā redzējuma, ir jaizlemj ,kurā no tiem kokiem kāpt. kājas man it kā gana garas, ar perspektīvas izjūtu viss ok, un pirksti arī nav nekādi strupie, tādēļ tie zaraiņi man šķiet derīgi šādi tādi- dažādi. un neizlēmība- kurš tad būs tas extriim meinstriim un strīm koks- var novest pie bezrezultāta deidriiminga, tādējādi beigās atzīstot, ka esmu vien tāds bezmugurkaulnieks-abinieks.

es domāju, ka man pašos pamatos bija dots vairāk kā vidusmēra rāpulim, daļu jau esmu izniekojusi blēņās, bet vai nevarētu būt daļēji patiesa tāda teorija, ka tie, kuriem režisors iedalījis mazāku lomiņu, nereti iziet uz lielāku debiju, jo viņi mosh uzreiz redz to vienīgo koku džungļos, kurā vispār ir spējīgi uzkāpt. pasaule mazliet pasaka viņiewm priekšā, kamēr tādiem citādiem indivīdiem jaizvēlas no kā atteikties. atzīstos- mana nespēja koncentrēties ir manas labās puslodes kroplība. bet izvēles daudzveidība gluži kā dzemdības ir grūtas, nepatīkamas, bet potenciāli ražīgas.

un ja man kādreiz pašai pārlasot,rodas šaubas par to, cik nožēlojami ir meklēt netaisnību tajā, ka neprotu izmantot to, kas man ir dots;
tad- jā es neibilstu būt jaunkundze, kas sešpadsmit gadu vecumā sākusi strādāt saimniecības preču veikalā par slaucītāju ,līdz divdesmit uzkalpojusies par pilnas slodzes kasieri. varbūt ap trīsdesmit es jau pati ražotu savas podu birstes un gludināmos dēlus. stulbs piemērs.

labāk nebūs prast gudri pamuldēt par šo un to un arī vēl ko- priecāties par savu lirisko es, kā teikt.
jāiemācās arī ataudzēt sev apcirstos locekļus. un samezglojušos nimfus atsiet virs pakauša.

Man šķiet,es neesmu samaitāta, tikai ar savdabīgu erotisku ievirzi interpretācijās, ja man gribētos pamēģināt seksu miglā- to es nodomāju, atceroties noršteina daiļradi.

taatad- pulkstenis ir puspieci no rīta, aiz loga viss kaa pa točno migliņā.

plaans ir izsmeekjeet peedeejo smeekji un tad mociities aiz asinsvadu niezes

vajag kustiibu par _veseliigas attieksmes pret savu miegu_ ievieshanu. iestāšos.

domaaju, kaapeec kristaps uz mani shodien lamaajaas. varbuut es paarspiileeju ar sevis aizstāviibu, varbuut vinjsh vienkārši par daudz paņēmis uz krūts.

man ir jauna atkarība- dēkošana. ivars izteica variantu, ka esmu atkarību cilvēks. domāju ka nē, bet man patīk smēķēt un spēlēt spēlītes. abas šīs izklaides- tādas kādas nu man viņas sanāk- ir tīrā sevis pišana.

smaga apziņa, ka buus smaga vasara. lieku lielo naivo neveiklo cerību uz augusta bezruupiigo vienkaarshiibu

sastaadiit izdziivoshanas plaanu tuvaakajam gadalaikam

atpestiit savas kabatas no tu saguulushajiem slinkuma kilogramiem

nepalikt pasham tuksham tuksham kaa miltu maisinjam, kad dzirnavinjas paarstaajushas griesties.

vareetu visus figureejoshos radiijumus likt kaa 76 santiimus uz pokera galda un pakaast. zin kaa, suuds, bet arii zjeel, ja paliek tikai zviinja kabataa.

reizeem es veelos sanjemt pukjes, un komplimentus, un miilestiibu, un uzmaniibu, un veelos, lai cilveeki guust prieku mani stundaam ilgi izklaideejot. bet paarsvaraa mani tas atbaida un kontekstaa, laikaa, telpaa liek projeceet uz meerkakju dariijumiem cirkaa, kuraa maarketinga operaacijas ir kaa plasha pateerinja produkts, kuru truuciigajiem izsniedz bez maksas kaa savstarpeeju ieskaashanos sarkanaas, apaljaas skatuves viduu. jes- taatad esmu tikai cilveeks.


jaa, bet shodien bija jauki braukt aatri aatri ar ziemiigaam dziesminaam ausiis un dejinjaam pirkstgalos. naivums ir mana stihija nevis uguns tur ellee kaut kada. viins nepieklaajiigos daudzumos arii vareetu iekomponeeties shodienas horoshopaa,nez kaadeelj no riita tur nekas taads nebija lasaams.

sveetdiena- lai gan skan smuki un sauliite arii spiid sejaa, uz palodziites nav prieceejosha. iela ir izmirusi un nav koordineetu un nav nekoordineetu staigaataaju, kurus peetiit no augshas, pamaat vai izlikties neredzam.

baigi forshi ar rudeni kopaa vienaa vannaa seedeet. for real. minkas staigaa pa malinjaam dzjezziigos ritmos. un jaaiet tuulinj peec aaboliem taalu taalu, kameer veel sauliite spiid sakultas olas tonii un nevajag cimdinjus pirkstos.