it kā jau sen esmu sapratusi,ka, lai vispār šajaa mežaa kādā kokā uzkāptu un paskatītos no augshas platleņķa objektīva vispārināti-padziļinātā redzējuma, ir jaizlemj ,kurā no tiem kokiem kāpt. kājas man it kā gana garas, ar perspektīvas izjūtu viss ok, un pirksti arī nav nekādi strupie, tādēļ tie zaraiņi man šķiet derīgi šādi tādi- dažādi. un neizlēmība- kurš tad būs tas extriim meinstriim un strīm koks- var novest pie bezrezultāta deidriiminga, tādējādi beigās atzīstot, ka esmu vien tāds bezmugurkaulnieks-abinieks.

es domāju, ka man pašos pamatos bija dots vairāk kā vidusmēra rāpulim, daļu jau esmu izniekojusi blēņās, bet vai nevarētu būt daļēji patiesa tāda teorija, ka tie, kuriem režisors iedalījis mazāku lomiņu, nereti iziet uz lielāku debiju, jo viņi mosh uzreiz redz to vienīgo koku džungļos, kurā vispār ir spējīgi uzkāpt. pasaule mazliet pasaka viņiewm priekšā, kamēr tādiem citādiem indivīdiem jaizvēlas no kā atteikties. atzīstos- mana nespēja koncentrēties ir manas labās puslodes kroplība. bet izvēles daudzveidība gluži kā dzemdības ir grūtas, nepatīkamas, bet potenciāli ražīgas.

un ja man kādreiz pašai pārlasot,rodas šaubas par to, cik nožēlojami ir meklēt netaisnību tajā, ka neprotu izmantot to, kas man ir dots;
tad- jā es neibilstu būt jaunkundze, kas sešpadsmit gadu vecumā sākusi strādāt saimniecības preču veikalā par slaucītāju ,līdz divdesmit uzkalpojusies par pilnas slodzes kasieri. varbūt ap trīsdesmit es jau pati ražotu savas podu birstes un gludināmos dēlus. stulbs piemērs.

labāk nebūs prast gudri pamuldēt par šo un to un arī vēl ko- priecāties par savu lirisko es, kā teikt.
jāiemācās arī ataudzēt sev apcirstos locekļus. un samezglojušos nimfus atsiet virs pakauša.