Iespaidojos no 
Alefs un padalīšos ar jums savā piedzīvojumā.
Tātad, bija vasaras vakars, es izkāpu no upes, uznesu laivu līdz mašīnai, lai sakrāmētos, pārģērbtos un brauktu mājās. Kā jau ekshibicionistam, man patīk dzelteno kajaku iemērkt upes ūdeņos tur, kur ir daudz cilvēku (un viegli nokāpt pie ūdens), tātad - gandrīz pilsētas centrā. Blakus restorāna terase, tūristi siro un es - atslēdzu mašīnu, iemetu bagažniekā brunci un vesti, salonā iemetu atslēgas un mobilo, paņemu štropes, aizcērtu durvis un ... klik ... Mans "gandrīz pagājušā gadsimta" audi izdomā, ka - ja reiz šoferītis nav attaisījis savas durvis, tad šoferītis nav atnācis un drošāk būs, ja durvis būs aizslēgtas.
Tā nu es stāvu, gandrīz pilsētas centrā, basām kājām, šortiņos un skumji noraugos uz telefonu un atslēgām, kas rātni duss uz pasažiera sēdekļa. Pēc īsas panikas lēkmes es pieņemu likteni un domās sevi uzmundrinu, sak - kam negadās, varbūt ko jaunu iemācīšos un vispār, vai ir kas labāks, ko darīt vasaras vakars? Viens zariņš, otrs, atspiežam durvis, ieslidinam štropīti, pabakstam ar zariņu un hops - nekas nesanāk. Ejam pie otrām durvīm - viss tas pats un hops - durvis vaļā.
Secinājumi:
- pusstundas laikā, kamēr čakarējos ap durvīm, nevienu tas neuztrauca;
- pat tādam dundukam kā man, durvju atvēršana ir pa spēkam;
- jāiemācās daži telefona nr. no galvas :-)