|
|
Friday, November 9th, 2012
|
1:28a
Šodien kāpu savā MZG un liku, lai tā nolādētā sala, Kopenhāgena, pazūd man aiz muguras.
Drausmīga vieta, vietējie iedzīvotāji tik nabadzīgi, tik nabadzīgi - visi pārvietojas ar kājām vai uz velosipēdiem. Labi, es saprotu Ķīnā, Indonēzijā, tur vismaz laikapstākļi ir piemērotāki un ja uzlīst lietus, tad tas izžūst tikpat ātri kā nolijis ... Bet šeit, ziemeļos, temperatūra nedaudz virs nulles, vējš un lietus ... un miljons cilvēku uz velosipēdiem.
Ir protams daži, kas var atļauties automašīnu, bet ... bet vai tad tās ir mašīnas? Honda Civic tām blakus izskatās kā milzu limuzīns, par manu MZG nemas nerunāsim, knapi izspraucos un ceru, ka nevienu "nabagu" neaizķēru. Lai palīdzētu tiem, kas sagrabinājuši "kurpjukastēm uz riteņiem" valdība liek tirgot 92 markas degvielu, kādu pie mums neviens, nekad šajā gadsimtā nav redzējis un labi ka tā - musu BMW un mercedesiem tas būtu personisks apvainojums.
Pačukstēšu noslēpumu - pie viniem ir sācies komunisms. Es to secinu pēc tā, ka tiek intensīvi buvēts metro (lai palīdzētu "nabadziniem" un ievestu pareizos cilvēkus no republikām) un visi taksometri ir vienā krāsā un visi Mercedesi (kā kādreiz pie mums Volgas - nopirkt nevarēja, vismaz vienu reizi gadā izvizinajās ar taksīti) un uz robežas ir TĀDA kontrole - manu MZG izkrāmēja tukšu, sūtia suņus ošņāt un paši ošņāāja manus sieriņus ...
Drausmīga vieta, neiesaku tur būt ;)
(comment on this)
|
10:06p - Kāda ceļojuma apraksts 2
Kolkā mūs sagaidīja skudras un odi, jo cilvēki bija aizņeti organizējoties zvejai. Parasti odi ir mazi un skudras ir vēl mazākas, un to daudzums parasti netraucē ikdienas gaitās. Kolkā, izrādās, šiem kukaiņiem īpaši labvēlīgi dzīves apstākļi un tie ir savairojušies baros un sasnieguši tādus izmērus, par kādiem dzirdēts tikai nostāstos par tālo Sibīriju. Un lai padarītu dzīvi vēl interesantāku, skudras un odi noslēdza īpašu vienošanos – kad Z uzrāpās priedē visaugstākajā (mūkot no odiem vai meklējot sausu malku?), skudras viņu tur jau gaidīja un izdarīja visu lai viņa ātri rāptos zemē (pie odiem!!!).
Kā jau pierasts, vietās, kur aizliegts kurināt ugunskurus un celt teltis, sausu malku ir viegli atrast. Grutākais bija atrast iesmus uz kuriem cept vistu, jo mežs piedāvāja tikai skujukokus, bet kāpu zona ir tabu. Talkā nāca aizlauzts kadiķis, nedaudz garšvielu, pipari, sāls un sarkanas saules apspīdēts, vistas cepetis sanāca ļoti garšīgs. Tā mēs pavadijām vakaru – kaujoties ar odiem un skudrām, skatoties kā sarkanā saules poga pazūd aiz horizonta un minot, kāda būs rītdiena.
Un rītdiena pienāca. Par spīti tam, ka Z gulēja šūpuļtīklā (pie odiem) un mēs pāriejie – teltīs (pie skudrām), no rīta visi pamodās un izskatījās gana dzīvelīgi. Rīts kā jau rits vēlā pavasarī vai agrā vasarā – pelēks, nomācies un pārdomām bagats. Nostājos jūras krastā ar karstas tējas krūzi rokā un domāju – vai jūra mums ļaus apciemot bāku, vai viļņi būs labvēlīgi mazajām laivām, vai lietus un vējš šodien atpūtisies … Tik daudz jautājumu un tik maz atbilžu. Bet bāka ir viena, tā pat kā brīvdiena, tā pat kā Tu un es, kad sapņojam …
Ir tikai viens veids, kā sapņus pārvērst īstenibā – ir jārīkojas. Izskalojam zobus ar 80grādīgu Strohu, nodzēšam ugunskuru, 3x pēc kārtas uzvelkam un novelkam hidru (kaut kā nesapratu, kur priekša, kur aizmugure un kurai pusei būt ārpusē) un aprunājamies ar vietējo dabas parka reindžeri. Vietējie ir malači – uzreiz „nostučīja”, ka iebraucām kāpu zonā. Lai nu kā, reindžeris izrādijās saprotošs cilvēks, vienojāmies kur un kā atstāsim mašīnu un novēlējuši viens otram izdošanos, šķīrāmies kā draugi. Labs sākums labam rītam, nu ko – uz priekšu, uz bāku.
Jūra ir tieši tāda kā prognozēts (paldies labiem cilvekiem Meterologu birojā) – lai arī apmācies un lietains, vējš nav spēcīgs un viļņošanās ir niecīga. Pārsteidzoši mierīga un mēs, pieci jaunieši četrās laiviņās, dodamies prom no krasta, lai no rietumu puses iekarotu bāku. Ja kādu dienu nolemsi atkārtot ko līdzigu, atceries – viļņi pie Kolkas ir ļoti viltīgi, izvairies no raga, kur tie krustojas, kur Juras vilnis sattiekas ar Līča vilni, kur tie spēlē „ka-ļim-bam-bam” vai kā nu to spēli bērnibā sauca. Kapēc? Par to vēlāk, jo mums priekšā 1.5h airējiens.
Vai atceries Hičkoka „Putnus”? Baisi? Tad zini – kino nekad neparādīs patiesas šausmas, jo tāda lieta kā smakas, kino lentā nav koservējama. Un bāka ir kā Hičkoka „Putni” kvadratā – troksnis, kņada un smaka, viss samaisīts vienā kokteilī un dekorēts ar pelēkām debesim un smalku lietu, tāda mūs sagaidija Kolkas bāka. Atmetot putnus un ar tiem saistīto auru, bāku ieskauj lieli akmeņi (viļņlauži) un augsti muri, izkāpšana nav viegla bet pūles ir tā vērtas, jo bākas muri slēpj savu lielāko noslēpumu – vēl vairāk putnus.
Tikko izkāpuši, attopamies kaiju bērnu dārzā. Visa bāka ir noklāta ar putnu ligzdām, pilnas olu vai nesen izšķīlušos putnu. Daži jau skraida apkārt – tādi mazi, mīksti, pūkaini spilventiņi, kas pamanijuši mūs, sastingst, pieplok zemei un nekustas līdz bridim kamēr neesam attālinājušies. Starp tiem, kas sastinguši dzīvi, vismaz tikpat daudz ir miruši mazuļi. Es nezinu, kā kaijveidīgie rupējas par mazuļiem – katra kaija par savu vai viņām ir nodibināts kibucis, bet dažādās vietās lielie putni bija salikuši savu medījumu, kas, visticamāk domāts mazajiem spalvainajiem mazuļiem. Un siļķes patiešām lielas, ja būtu krējums un majonēze, varētu pagatavot garšīgus salātus – gan olas, gan siļķes, gan cāļa gaļa bija vairumā.
Tieši tāda manā atmiņā paliks Kolkas bāka – ista kā dzive, pilna jaunas dzīvības un nāves, skaista un pretiga vienlaicīgi, vientuļa un pilna dzīvibas, tik vilinoša, tik skaista un tik vienkārša un parasta, vieta uz kuru tiekties, atzīmēties un traukties tālāk. Katram savs Everests, savs Lamanšs un sava Sahāra …
R
Kas tālāk?
PS Atceries par viļņiem? Atpakaļceļš bija tik viegls, ka nolēmām apskatīt raga smaili un pasērfot pa viļņiem. Un, protams, mums jāapgāž Jāņa laiva, jo viņš ir vienīgais, kurš glābšanas procesu ir apguvis tikai torijā. Diemžēl mums tas neizdevās, jo viļņi, kad satiekas, ir īpaši viltīgi un ātrāki par mums – Jānis izpeldējās, nostiprināja teorētiskās zināšanas praksē un pateicoties pāriniekam, tika atpakaļ laivā un turpinaja ceļu. Laba mācība man un varbūt arī Tev – esi modrs, macies un nostiprini teorētiskās zināšanas praksē un baudi dzīvi kopa ar draugiem, kas palīdzēs grūtā brīdī.
(comment on this)
|
|
|
|