| Jan. 17th, 2011 @ 09:02 am (no subject) |
|---|
Kaķi ir forši, bet foršāk, ja viņi dzīvo pie citiem, nevis pie manis. Vismaz kamēr es dzīvoju dzīvoklī, nevis lauku mājās, kurās viņi varētu dzīvoties pa āru.
Nē, tā jau mēs sadzīvojam tīri normāli. Es daru savas lietas, bet kaķis dzīvojas savā nodabā. Neesmu novērojusi briesmīgu nepatiku vai neapmierinātību no viņa puses. Tikai katru reizi, kad es straujāk pieceļos kājās, viņš sabīstas un aizlien savā mīļākajā vietā - aiz manas gultas. Bet tā viņš spēlējas, dažkārt sēž uz palodzes un skatās laukā pa logu, pa dienām - pārsvarā guļ, ik pa brīdim iet kaut ko uzēst vai padzerties. Kad es esmu gultā, viņš nāk man blakus un murrā. Bet pa naktīm guļ- vai nu pie vai arī uz manām kājām.
Tas, kas man tā - ne visai - ir tā skaņa, kad viņš ārdās pa savu kastīti - parasti kaut kur ap trijiem naktī. Mani tā skaņa tracina un es no tās vienmēr pamostos. Tas laikam arī ir galvenais iemesls, kāpēc es esmu sapratusi, ka mājdzīvnieks dzīvoklī tomēr nav domāts man.
Un vēl man liekas, ka kaķim dzīvoklī tomēr ir tāda skumja dzīve. Atceroties savus strīpainos lauku kaķus, kuriem bija darāmais - ķert peles, sadot pa mizu apkārtnes kaķiem, man šķiet, ka viņiem tā dzīve bija krietni vien pilnasinīgāka. |
