| Oct. 25th, 2010 @ 09:17 am (no subject) |
|---|
Reizēm liekas, ka es esmu pārāk prātīga.
Citkārt - ka es esmu galīgi nesaprātīga.
Viņa attieksmē nevienā brīdī neparādījās vaļība, viņš vienmēr ir izturējies pret mani ar cieņu.
Bet ko es vispār saprotu no vīriešiem? Viņi dažkārt ir tik perfekti meļi. Un tajā mirklī, kad sāc mazliet uzticēties, atrod to pašu garāko nazi, kas viņu rīcībā, un iedur mugurā.
Man patīk draugi - draugi ir cilvēki, kuriem var uzticēties. Es mīlu savus draugus (domāts - gan draugus, gan draudzenes). Viņi ir superīgi cilvēki, kuri neapvainojas par sīkumiem, viņi ir gudri un interesanti, es pazīstu tik sasodīti daudz foršu cilvēku. Viņi visi ir tik dažādi - ar katru man ir teju pavisam savādākas attiecības, viņi mani bagātnia ar savu skatījumu uz dzīvi, viņi mani atbalsta, viņi man sadod pa mizu tad, kad man tas ir vajadzīgs... Es viņus cienu un apbrīnoju. Es dievinu draudzību tāpēc, ka tās ir tādas līdzvērtīgas, saprātīgas attiecības. Ar draugiem visu ko var sarunāt. Es domāju, ka es protu draudzēties.
Bet kā sāk veidoties attiecības - tā ir kaut kāds sviests pilnīgākais. Ai, nezinu. :( |
