| Jan. 19th, 2012 @ 08:44 am (no subject) |
|---|
Šonakt naktī sapņoju sapni sapnī.
Un tas sapnis sapnī bija šāds. Es kopā ar kolēģi ar kuģi - burinieku braucām ceļojumā. Bet braukšana ceļojumā izpaudās tā, ka mēs ar to kuģi pamazām cēlāmies gaisā un tas bija fantastisks skats. Mēs esam debesīs, gaiss ir tik dzidrs un tīrs, apakšā kaut kur lejā - zeme, bet mums garām slīd mākoņi - kā baltie lāči (daži no viņiem uz mums skatījās, citi sēdēja, citi gulēja)... Bet pēc tam vajadzēja atgriezties uz zemes un tad tas kuģis drausmīgā ātrumā sāka brāzties uz zemi un mēs caur to zemes garozu iebrāzāmies pazemē. Tur bija tumšs, bet ik pa brīdim kaut kur uzplaiksnīja gaisma. Un mēs nonācām kaut kādā apšaudē, uz mums šāva kaut kādi nesaprātīgi cilvēki. Un vienā brīdī viens no viņiem parādījās tieši manā acu priekšā, pavērsa pret mani šaujamo un izšāva un trāpīja man tieši krūtīs. Bet no šī šāviena man nekas ļauns nenotika. Tieši otrādi - no manis kaut kur saules pinuma apvidū sāka starot gaisma. Un tie ļaunie vienkārši apmulsa, jo saprata, ka neko ļaunu man nevar nodarīt un sāka domāt, kāpēc īsti viņi vispār uz kādu šauj.
Tad es sapnī pamodos no šī sapņa un sapņoju, ka es dzīvoju mājā, kurā ir tik šauri kāpņu telpas pagriezieni, ka pa tiem vajadzēja izspraukties. Un aizgāju uz darbu - kas izrādījās mana pirmā darba vieta ar manām toreizējām kolēģēm. |
