Jun. 14th, 2011 @ 09:16 am (no subject)
Kāpēc man ir bail no klusējošiem cilvēkiem? Tāpēc, ka mūsu ģimenē, ja visi vēl runā, strīdas u.t.t., tad tas nozīmē, ka viss ir vēl plus mīnus ok.
Bet kā sākas klusēšana, mjā, tad ir slikti. :(
Mamma mājās klusēja. Brālis klusē, kad otrs brālis brauc viņam augumā par mūziku. Tētis saka, ka vairs nerunās tad, kad ir briesmīgi apvainojies. Brālis klusēja, kad brauca kopā ar mani uz Rīgu.
Un es arī klusēju, kad emocijas sit visaugstāko vilni. Īstenībā pat jocīgi. Es taču pēc idejas esmu komunikabla. Te, Cibā, man šķiet, ka visa frendliste zina diezgan sīki un smalki par manu dzīvi, ja vien kaut cik seko tai līdzi.
Bet kas slēpjas aiz tās manas klusēšanas, aiz tās manas sajūtas, ka man ir aizslēgta mute, es nezinu. Atceros, kā igaunis man uzbrauca par to, ka es klusējot. Ai, nu nezinu. Šovakar aiziešu uz grupu un parunāšu par to. Ja izdosies parunāt. Šobrīd runāt galīgi negribas. Un vēl - rakstīt gan ir krietni vien vieglāk nekā runāt.
About this Entry
Leave a comment
Permanent Link

Add to Memories
Tell A Friend
From:[info]divi_g
Date: June 14th, 2011 - 09:57 am
(Permanent Link)
Klusēšana nozīmē komunikācijas pārtraukšanu, un bez komunikācijas nekādas problēmas atrisināt nevar; principā tas ir ultimāts.
Un bieži izmantots ultimāts, tas tiesa.
[User Picture Icon]
From:[info]arrianda
Date: June 14th, 2011 - 10:41 am
(Permanent Link)
Man arī ir niķis klusēt. Ja esmu uz kādu dusmīga, es varu klusēt. Un ilgi. Klusums priekš manis nav problēma, bet citiem, ar kuriem es vispār runāju, klusums tad šķiet kaitinošs.
[User Picture Icon]
From:[info]missalise
Date: June 14th, 2011 - 11:24 am
(Permanent Link)
Man šķiet, ka mums vispār ar Tevi daudz kopīgu iezīmju...
Bet es jūtos vainīga, ja klusēju. Tāpēc es vispār nolienu kaut kur projām, lai citi neredz manas emocijas. Un kad tieku ar tām galā, tad atkal atgriežos apritē.