| Apr. 18th, 2007 @ 01:44 pm (no subject) |
|---|
Man eksāmeni ir pilnīgi vienaldzīgi. Pēdējās dažās dienās esmu pārdomājusi vai pusi dzīves, domājusi, domājusi, domājusi. Domājusi, ko es vēlos, domājusi, kāda izskatās tā mana ideālā dzīve. Domājusi par citiem cilvēkiem, kuri man šķiet tik stipri. Domājusi par tām lietām,ko es dažreiz viņos nesaprotu, domājusi par to, kāpēc es atšķiros no citiem.
Domājusi, kādu es līdzās gribu otru cilvēku. Domājusi, domājusi, domājusi. Domāju par to, kāpēc pēc raudāšanas es no pieraudātās, saņurcītās salvetes cenšos izveidot gulbi, puķi, sultānu vai da jebko citu. Bezsakaru sarakstīju. Kādu laiku varbūt tā būs.
Kāpēc man tik ļoti patīk Ciba? Man liekas, ka uz pasaules nav nekā interesantāka par cilvēkiem, viņu pārdzīvojumiem, emocijām, viņu rīcības iemesliem, viņu jūtām, domām, radošajām izpausmēm. Un tas man liek justies piederīgai. Un tas ir labi, jo piederības sajūta ir viena no lietām, ko dzīvē mēs meklējam. |
