Nov. 27th, 2018 @ 08:30 am (no subject)
Tags:

Izrādās, ka es esmu vairāk savas mātes meita, nekā man bija licies. Kādreiz - deviņdesmitajos - mana mamma vietējā lauku skoliņā strādāja par apkopēju. Darbs nepavisam nebija viegls, jo vairākās klasēs un pat gaiteņos bija mīkstie paklāji. Aukstais ūdens bija pieejams vien garderobes telpā - pirmajā stāvā, tāpēc pat tāds sīkums kā ūdens sagādāšana mazgāšanai bija laikietilpīgs process - sākumā sagaidīt, kad lēni tekošais ūdens piepildīs lielo bleķa spaini, tad stiept to uz kādu no trim stāviem, sildīt to ar līdzi paņemto elektrisko spirāli, lai tas no ledusauksta kļūtu par remdenu, bet pēc grīdu mazgāšanas nest to ārā, lai izlietu aiz āra tualetēm (izlietnē šo ūdeni liet nedrīkstēja). Katru reizi, kad es gāju mammai palīgā, viņa ļoti priecājās. Vēl mamma kautrējās no tā, ka viņa strādā par apkopēju, jo kādreiz viņa bija strādājusi par bērnu audzinātāju un tas kā reiz arī bija viņas mūža lielais sapnis, ko viņa vienmēr bija gribējusi darīt. Viņai likās, ka ja citi cilvēki uzzinās, ka viņa strādā šādu darbu, tad viņi pret mums - viņas bērniem - izturēsies nicīgāk. Es, protams, ievēroju šo viņas vēlmi un citiem teicu, ka mana mamma ir mājsaimniece vai arī tehniskais darbinieks skolā, bet dziļi sirdī nekad neredzēju iemeslu, lai par to kautrētos un vienmēr biju viņai dziļi pateicīga par to, ka viņa pašos grūtākajos laikos - 91. un 92 gada ziemās bija galvenā pelnītāja mūsu ģimenē). Varbūt tieši tāpēc, ka viņai bija tik grūti, viņa vienmēr ļoti priecājās, kad es pieteicos vai piekritu viņai iet līdzi palīgā uz skolu (ar tagadējo prātu es to daudzreiz biežāk).

Paralēli kopšanas darbiem mēs mēdzām apskatīt arī bērnu radošos darbiņus - zīmētus, līmētus, veidotus. Skolas gaitenī bija lieliska akustika, tāpēc es tur mēdzu dziedāt- visbiežāk tautasdziesmas. Bet vispatīkamākais mirklis, protams, bija tad, kad viss bija padarīts - spaiņi un slotas noliktas savās vietās patrepju būcenītī, skola aizslēgta un mēs varējām doties projām. Mājup bija jāiet apmēram pusstundu vai mazliet ilgāk (ja sniegs ceļa malās veidoja grūti izbrienamo putru). Mēs runājāmies par visu ko, līdz ceļš veda gar kādām mājām, kurās bija ļoti nikns suns, kurš nekad nebija piesiets. Speciāli šī suņa dēļ mamma nēsāja līdzi nelielu dzelzs mietiņu, ar kuru reiz bija viņam ievilkusi pa ribām, tā kā tas bija kaukdams aizvlcies projām. Mietiņu mamma sāka nēsāt līdzi pēc tam, kad šis suns bija viņai iekodis kājā - laime, ka mammai kājās bija biezi zamšādas zābaki ar aitādas oderi, līdz ar to viņa zobi nebija tikuši līdz mammas kājai. Bet nu - lai cik jocīgi tas arī izskatījās, es priecājos, ka mamma to nēsā līdzi.

Bet vakar es pārliecinājos, ka šis mietiņš ir atstājis manā dvēselē zināmu nospiedumu. :D Jo vakar ilgāku laiku neviens nevarēja sazvanīt tuvu cilvēku, kas dzīvo man netālu. Tā nu es aizgāju pārliecināties, vai viss ir kārtībā ( viss izrādījās kārtībā), bet tā kā bija jau pāri pusnaktij, tad es gluži automātiski biju paņēmusi līdzi kut kādu pa rokai gadījušos pašauru, bet cietu dēļa gabalu (izmērā ļoti līdzīgu mammas mietiņam). Galu galā - mežs tomēr apkārt. Bet nu satiktajam cilvēkam mans dēļa gabals izraisīja lielus smieklus. Un es jau arī par to iesmēju - tāpat kā savulaik par mammas mietiņu. Bet sirdī sajutos tuva savai mammai.
About this Entry