| Oct. 23rd, 2018 @ 08:00 am (no subject) |
|---|
Šonakt sapņoju, ka ir rudens - tumšs, vēls vakars. Melnas debesis ar dažām redzamām zvaigznēm. Melns ceļš, melns mežs visapkārt. Tikai kaut kur aiz kokiem ir redzamas pāris laternas. Un es eju pa ceļu - kaut ko aizdomājusies, līdz attopos, ka esmu jau gājusi četras stundas. Griezties atpakaļ - bezjēdzīgi - tur jāiet vairāk kā četras stundas, priekšā - nezināms - cik daudz laika. Un tad garām brauc kāda automašīna un es sievietei pie stūres uzprasu, kur īsti es atrodos. Un izrādās, ka es esmu netālu no tās vietas, kur man ir vajadzējis nokļūt. Tikai es esmu gājusi tādu garu apkārtceļu.
Cik īpaši ir tie mirkļi, kad esi tu pats. Kad neviens tevi nedzenā un tu ej tur, kur pats gribi. Tādas mazas, reizēm pat muļķīgas lietas, kuras neviens nav licis tev darīt, bet tomēr tās dari. Reizēm ir grūti saprast, vai to, ko dari, tu dari tāpēc, ka kāds tev ir teicis to darīt vai tāpēc, ka tu pats to gribi. Reizēm es jūtos kā puzles gabaliņš tādā lielā puzlē. Vienā pusē ģimene, otrā - darbs, trešajā - finansēs, ceturtajā - pašrealizācija, vēl kādas citas lietas. Un tajā mirklī, kad liekas, ka esi jau atradis savu īsto vietu - un visi gabaliņi sakrīt, atnāk kāds cits puzles gabaliņš un saka - ē, man liekas, ka tu te neesi īstajā vietā, jo šeit visi puzles gabaliņi veido zemi, bet tu esi jūraszaļā krāsā. Un tad tu konstatē, ka pat tad, ja sakrīt visi puzles gabaliņi, kopīgajai bildei tu nenes labumu, ja nezini, vai esi debesis, zeme vai varbūt - tēla auss vai roka. |
