Oct. 5th, 2016 @ 09:10 am (no subject)
Tags:

Šonakt sapņoju, ka es esmu kaut kur ārzemēs - ceļojumā, bet mīļais kaut kādu darba darīšanu dēļ uz Latviju ir aizlidojis ātrāk un es savukārt lidoju vienu dienu vēlāk. Bet es esmu aizmirsusi gan to, kā nokļūt uz viesnīcu, kurā dzīvoju, gan īsti precīzi neatceros, cikos būs lidosta un kā uz turieni nokļūt. Nu - tā es tur peros - sākumā iekāpju nepareizā autobusā un tā vietā, lai aizbrauktu uz vajadzīgo vietu, izbraucu ārpus pilsētas un - sapratusi, ka braucu ne tur, izkāpju pavisam attālā vietā. Autobusa pieturā stāv cilvēki, kuri sagaida mikriņu, kurā vairs nav brīvu vietu, bet saprotot, ka es runāju latviski (mikriņā visi ir latvieši) par mani apžēlojas un paķer mani līdzi, lai aizvestu atpakaļ uz pilsētu. Pilsētā es klīstu apkārt pa vecpilsētu, meklējot, kur īsti atrodas Nacionālā bibliotēka, jo tieši tai blakus atrodas Radion viesnīca, kurā es esmu apmetusies. Klīstot es nejauši ieklīstu kaut kādās mājas viesībās, kurās mani aiz pleciem satver dūšīgi, skūtgalvaini tēviņi, jo izrādās, ka es esmu nejauši ieklīdusi kaut kādas vietējās autoritātes mājas viesībās - dārzā vecpilsētā. Par laimi, saprotot, ka es esmu apmaldījies tūrists, mani palaiž vaļā un viena no autoritātes sekretārēm parāda man ceļu uz viesnīcu, kas izrādās turpat blakus. Te es pamodos, bet ar nepatīkamu sajūtu, jo es nebiju tikus mājās.

Varētu pārmaiņas pēc kāds riktīgi foršs sapnis nosapņoties.
About this Entry
Oct. 5th, 2016 @ 09:20 am (no subject)
Sapnī bija tās situācijas, ka sveši cilvēki man palīdzēja vienkārši tāpat. Jāsaka paldies Dieviņam, bet arī dzīvē ir bijuši tādi gadījumi, kad sveši cilvēki vai nu palīdz vai uzmundrina vai pasaka kaut ko patīkamu - vienkārši tāpat. Tad ir tāda dīvaina, bet ļoti laba sajūta.
About this Entry