Oct. 26th, 2015 @ 11:47 am (no subject)

Naktī pamodos no tās drausmīgā pērkona spēriena. Miegs pārgāja acumirklī. Man ir bail no negaisiem, it īpaši tāpēc, ka senos laikos zibens iespēra mūsu vecāku būvētajā māja - par laimi, tur pie skursteņa bija dzelzs stieple, kas to novadīja zemē. Bet nu tā vētra arī bija šausmīga - vēl tagad atceros tēti uz smagās mašīnas kravas kastes augšas, apsedzot siena kravu, bet fonā - pelēki melnas debesis. Tad drausmīgs lietus un tik spēcīgas vēja brāzmas, ka norāva dēļu glabāšanas nojumei jumtu un uzmeta to mājas jumta stūrim. Un brālis, kurš rāpjas iekšā pagrabā pa logu.

Vakar tas arī iespēra kaut kur pavisam netālu, jo es dzirdēju, kā sāk gaudot sirēnas un spēriens izklausījās vairāk pēc sprādziena, ne pēc spēriena. Un arī zibens bija tik spožs, ka žilbināja.
About this Entry