| Sep. 14th, 2015 @ 11:22 am (no subject) |
|---|
Es vairs īsti neatceros sīkas detaļas no brīvdienās redzētā sapņa, bet tikai dažus fragmentus - es kaut kur devos pāri kaut kādam ļoti stāvam kalnam, kuram vienā pusē bija koka pakāpieni, bet blakus - sliedes. Es sazin kāpēc rāpos tajā kalnā pa sliedēm, bet tad kāds iesaucās, ka nākot vilciens, tāpēc es pārlēcu uz blakus esošajām kāpnēm. Un tad jau vilciens nāca, bet tas baruca nevis pa sliedēm, bet kā reiz pāri tām trepēm, bet tā kā es biju jau gandrīz pašā kalna galotnē, tad vilciena lokomotīve kā tramplīnā pārlēca man pāri un tikai pēdējie daži vagoni pārbrauca pāri manai nabaga mugurai un, protams, astes kaulam. Pēc tam lielā vairumā ieraudzīju savus mirušos tuviniekus - kā veļus, kas klīda apkārt. Viens no tiem izteicās, ka labi, ka es esot palikusi dzīva.
Pēc tam es devos uz kādu slimnīcu. Slimnīcā pie manis pienāca mana bijusī psihoterapeite un teica, ka aiziešot pameklēt, vai gadījumā nav kāds ķirurgs, kas varētu mani apskatīt. Un tā viņa aizgāja, bet es sēdēju uzgaidāmajā zālē, kas bija milzīgs angārs - tāds, kā Centrāltirgus paviljons. Un tad jau nāca viens ārsts, kurš izrādījās dziedātājs Igo. Viņš bija ģērbies baltā halātā un mēs ar viņu izgājām cauri vairākām uzgaidāmajām zālēm (tādiem pašiem angāriem), līdz nonācām ķirurgu mācību klasē. Es nosēdos kaut kur maliņā, bet Igo apsēdās kādā no soliem. Viņiem mācīja kaut ko par kauliem, bet tad pēkšņi atskanēja balsis, ka vajadzētu tagad paņemt pauzīti. Un tad sākās dziedāšana - visi ķirurgi aizrautīgi metās dziedāt galda dziesmas un Igo, protams, pats pirmais. |
